Taatad sēžu mājās, uzrakstijusi milzīgu nesapratnes pilnu vēstuli un gaidu atbildi.Gaidu,gaidu...domas vēl pie dzīves tveras,bet zārka vāks jau vaļā veras, tā teikt. Un te pienāk iszinja,ka viņš ir te pat netālu,stāv pie ūdenskrituma, atbraucis un peec tam gājis šo gaisa gabalu. Pirmā doma-stulbenis,tā nav godīgi-tā nepazinjojot pirms vnk ņemt un ierasties.Otraa doma-stulbene, es te sēzhu un gaidu vinja atpakaljveestuli,bet pie velna vētules viņš ir te pat blakus. Pie velna arī ieplānotā labratorijas darba pildīšana. Un viss tas,beidzās ar pasakainu gājienu pa aizsalušu upi un rāpšanos augšā pa stāvu gravu(kas arī valsts nozīmes ģeoloģisks piemineklis,pa kuru it kā nemaz nevar kāpt),paldies. Un atvainojos par savu pa ceļam īdēšanu,lai man būs grūti, es tomēr iešu pārgājienā pa Teiču? purvu šajās brīvdienās.
Un vēl man sajūsmina fakts, ka tikai tad,kad kāds atbrauc ciemos es pastaigājos par "savu lauku" teritoriju. |