Viņas raksturs ir briesmīgs, par spīti saviem labajiem darbiem viņa var izturēties tik sasodīti despotiski. Bet tas ir tikai tāpēc, ka viņa daudz pārcietusi, bet viņas rīcīai un vārdiem tā pat nav nekādu attaisnojumu. Iemesli? Jā viņai ir savi iemesli, tomēr es neesmu iemesls, es esmu tikai līdzeklis un veids kā izkliegt savu sāpi. Un es ticu,ka tā ir milzīga brūce,ko viņa visu mūžu sev nēsā līdz un man liekas, ka nemaz negrib lai tā beidzot sadzīst. Ziniet, tāds baigais sadisms pret sevi un kā tāda mūžīga mīlestība pret drāmu, pret traģēdiju, tikai diemžēl komēdijai tai visā maz vietas atliek.
Un visvairāk jau smeldz tie divi, pilnīgi atšķirīgi cilvēki - jo viņa taču var būt tik, tik, tik..mīļa un pūkaina! Nu var!
Bet attiecībās ar mani viņa ir pieļāvusi tik daudz kļūdu, vienīgais es ceru, ka šīs kļūdas mani nepadarīs viņai līdzīgu, kaut gan es jūtu, ka tās jau tik daudz ir darijušas. Es baidos,patiešām baidos pieļaut viņas kļudas. Man ir uzskatāms piemērs emancipācijas postam. Visam taču jābūt līdzsvarā un pēc atspiediena punktam taču ir jābūt rāvienam uz augšu. Bet kas notiek? Svari sasķiebjas un tu ar galvu tiec iemīts zemē. Tā nedrīkst, nav brīv tā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}