šis bija viens no tiem rītiem,kad ilgi nespēju atcerēties mobīlā pin kodu. pēc amnēzijas beigām, zvana brālis un drīz vedīs mani uz jūriņu, mīļā Duntes mājiņa - gaidi mani!
naktī,kaut gan bija jau rīts sadzinu kompīti visādu jauku mūziku un dažas jaukas filmiņas.
pašlaiks coffee un cigarettes gan monitorā, gan uz galda. un kurš gan pateiks,kura ir realitāte?
vēl joprojām neesmu atmetusi domu par pārvākšanos uz Jaunzēlandi pie gredzenu pavēlniekiem vai uz bijušo Dienvidslāvijas republiku pie mēnessbērniem, jo esam Eiropā, mīlīši, un man te nepatīk. |