pieķeru savas domas klīstam pa tumšiem gaiteņiem, kur tās sastopas ar vīrīņu vārdā kauns. un tam vīriņam pašam par sevi jākaunas. ir tādas lietas,kuras iedragā manu pašlepnumu(un tomēr tām nevajadzētu tā darīt, jo lietas ir tādas,kādas viņas ir un nekad nav viennozīmīgas) un tās vienmēr kā sū** uzpeld uz augšu. tas nomāc.
ir tāds kaitinoš, drīzāk gan aizkaitinoš teiciens "lai tā būtu..." un tas arī derdzas, jo lietotājs pats nesaprot, ka šādi izrādot savu it kā taisnību, absolūti nerespektē un nejūt dotās tēmas manu negribēšu sīkāk apspriest.
reizēm tik ļoti pietrūkst tieši smalk-jūtība un mērs,kā apturēt vārdu. |