Mōīlma um knaš. Mōīlma un mō,mis um min ārmaz mō. Se um mi izāmō. Min izāmōl jelāb min sindimō. Min izāmōl jelāb min aim. Min izāmōl jelāb ma. Ku ma līb jūo sūr, siz amā mōīlma līb min mō.

(tulkojums no lībiešu valodas)Pasaule ir skaista. Pasaulē ir zeme,kura ir mana mīļā zeme. Tā ir mana tēvzeme. Mana tēvzeme ir mana dzimtene. Manā tēvzemēdzīvo mana ģimene. Manā tēvzemē dzīvoju es. Kad es būšu lielāks,tadvisa pasaule būs mana zeme.

Vēl pavisam nesen Lielirbē,jūras krastā dziivoja tauta,kas ienaaceejus-latvieshus maaciija runaat savaa valodaa,driizaak gan latvieshi bija spiesti maaciities runaat vinju valodaa,jo citu vinji nesaprata. Vecaa autoritaaraa Ulmanja laikaa uz turieni tika suutiiti spiegi,kuriem vajadzeeja izzinaat,kas tur notiek. Kad nāca padomija,kad viņus izmeta no savaam mājām un tie devās mācīties runāt latviski un visādi citaadi - kā "vēlējās" pastāvošā iekārta. Tagad viņu vairs ir tikai 2vi,kuriem tā ir bijusi dzimtā-pirmā valoda. Un tagad ir tikai ciems jūras krastā-ciems,kura bijusho eksistenci vein pierāda māju pamati ar akmenī kaltām viņu dievību zīmēm.

Kūl, sa, punnizt poskūdoks pois! Voi sinā ūod vondzi?

Klau, tu, sarkanvaidzi puis! Vai tu esi laimīgs?