mājas.
Es tā priecājos, esmu tik laimīga. Ir tik ļoti, ļoti laba sajūta būt atkal mājās. Pēc neviena ceļojuma vēl nav bijis tik patīkami un laimīgi, ka varētu apraudāties, ielenot savā gultā. Vakar aizmigu uzreiz, kā ielīdu gultā, sajutos pārpasaulīgi, apsedzoties ar savu segu un izstaipoties. 2 h ar autobusu, 5 h ar vilcienu, 12 h lidostā un 10 h ar 2 lidmašīnām nav joka lieta. Bet tomēr esmu izbaudījusi Dienvidkorejas savdabību. Joprojām neliels nogurums, bet pamazām atkopjos. Vismaz sajūta daudz, daudz labāka, nekā esot tur vai lidostā.
Man ir tik daudz iespaidu un jauna uzzinātā, ka bail, ka visu neizstāstīšu.
Sākumā, kad pārgurušas no lidojuma un laika maiņām ieradāmies Seulas stacijā un Līga uzzināja, ka konkurss ir atcelts, likās, ka viss sabrūk un gribējās raudāt. Tik daudz darba bija ieguldīts, mēs tik ļoti daudz un cītīgi mēģinājām, piesaistījām visus, ko vien var un tas viss izrādījās velti. Visvairāk man bija žēl Līgas, viņai tas patiešām bija ļoti svarīgi un, uzzinot, ka viss bijis velti, liekas, ka viņa vienkārši sabruka.
Sākumā izrādījās, ka, iespējams, mums pat nebūs, kur dzīvot. Organizatori noliedza savu vainu, jo visu brēku bija sacēlusi Korejas valdība, aizliedzot jebkādus masu pasākumus. Tomēr, visam palēnām atrisinoties, arī mums kļuva mierīgāk ap sirdi.
Esmu pārēdusies visa veida rīsu edienus un tos kādu laiku negribēšu redzēt. Suši, protams, tur bija vienkārši dievīgs, tomēr visur rīsi, rīsi, rīsi. Dīvaini ir arī tas, ka viņiem tur ir vieni vienīgi asie ēdieni. Tādi, ka dedzina lūpas, muti un kaklu. Karstums tāds, kā botāniskajā dārzā vai akvaparkā. Tomēr visu laiku lija, ar to mums kaut kā nepaveicās. Lietus gan tur ir daudz citādāks, nekā pie mums - tāds silts un patīkams.
Mans priekšstats par Dienvidkoreju gan ir pats labākais - cilvēki ir ļoti draudzīgi, atsaucīgi un laipni. Tādi, ka gribas runāt ar viņiem vēl un vēl, viņi vienkārši izstaro labestību un pretimnākšanu. Ielās nav nevienas bedres, neviena gruža vai netīruma. Ļoti daudz industrializācijas. Interesanti.
katrā ziņā, šī nedēļa man pagāja ļoti ātri. Pat mājupceļš, atskatoties, liekas ātrs. ļoti žēl gan, ka konkurss nenotika, tas būtu bijis kaut kas iespaidīgs un emocionāli neaprakstāms. Tā ir vienmēr, bet tik ļoti gatavojoties un ejot uz mērķi, kad tajās 30 minūtēs esi gatavs izlikt sevi visu - raudāt, smieties, kliegt, klusēt un lepni stāvet paceltu galvu, viss ir daudz, daudz vairāk. Emociju ir daudz vairāk un man ļoti būtu gribējies to visu vēlreiz sajust, tas tiešām ir īpaši un tā vārdā ir vērts pavadīt 4 stundas katru dienu mēģinājumos un strādāt ar sevi.
Dīvains ceļojums patiesībā. Skumjas mijās ar trakiem smiekliem un jokiem. Jong, jong, homapu, minkāns un vilnis, "labāk smirdu, nekā par cūku pārvēršos", korejāņi, ingvera tēja, rīsu šņabis un podi, kuri paši atveras.
Nevaru pat vienoties par savām sajūtām, bet saprotu, ka man turpmāk neizsakāmi pietrūks konkursu kopā ar viņām.
Man ir tik daudz iespaidu un jauna uzzinātā, ka bail, ka visu neizstāstīšu.
Sākumā, kad pārgurušas no lidojuma un laika maiņām ieradāmies Seulas stacijā un Līga uzzināja, ka konkurss ir atcelts, likās, ka viss sabrūk un gribējās raudāt. Tik daudz darba bija ieguldīts, mēs tik ļoti daudz un cītīgi mēģinājām, piesaistījām visus, ko vien var un tas viss izrādījās velti. Visvairāk man bija žēl Līgas, viņai tas patiešām bija ļoti svarīgi un, uzzinot, ka viss bijis velti, liekas, ka viņa vienkārši sabruka.
Sākumā izrādījās, ka, iespējams, mums pat nebūs, kur dzīvot. Organizatori noliedza savu vainu, jo visu brēku bija sacēlusi Korejas valdība, aizliedzot jebkādus masu pasākumus. Tomēr, visam palēnām atrisinoties, arī mums kļuva mierīgāk ap sirdi.
Esmu pārēdusies visa veida rīsu edienus un tos kādu laiku negribēšu redzēt. Suši, protams, tur bija vienkārši dievīgs, tomēr visur rīsi, rīsi, rīsi. Dīvaini ir arī tas, ka viņiem tur ir vieni vienīgi asie ēdieni. Tādi, ka dedzina lūpas, muti un kaklu. Karstums tāds, kā botāniskajā dārzā vai akvaparkā. Tomēr visu laiku lija, ar to mums kaut kā nepaveicās. Lietus gan tur ir daudz citādāks, nekā pie mums - tāds silts un patīkams.
Mans priekšstats par Dienvidkoreju gan ir pats labākais - cilvēki ir ļoti draudzīgi, atsaucīgi un laipni. Tādi, ka gribas runāt ar viņiem vēl un vēl, viņi vienkārši izstaro labestību un pretimnākšanu. Ielās nav nevienas bedres, neviena gruža vai netīruma. Ļoti daudz industrializācijas. Interesanti.
katrā ziņā, šī nedēļa man pagāja ļoti ātri. Pat mājupceļš, atskatoties, liekas ātrs. ļoti žēl gan, ka konkurss nenotika, tas būtu bijis kaut kas iespaidīgs un emocionāli neaprakstāms. Tā ir vienmēr, bet tik ļoti gatavojoties un ejot uz mērķi, kad tajās 30 minūtēs esi gatavs izlikt sevi visu - raudāt, smieties, kliegt, klusēt un lepni stāvet paceltu galvu, viss ir daudz, daudz vairāk. Emociju ir daudz vairāk un man ļoti būtu gribējies to visu vēlreiz sajust, tas tiešām ir īpaši un tā vārdā ir vērts pavadīt 4 stundas katru dienu mēģinājumos un strādāt ar sevi.
Dīvains ceļojums patiesībā. Skumjas mijās ar trakiem smiekliem un jokiem. Jong, jong, homapu, minkāns un vilnis, "labāk smirdu, nekā par cūku pārvēršos", korejāņi, ingvera tēja, rīsu šņabis un podi, kuri paši atveras.
Nevaru pat vienoties par savām sajūtām, bet saprotu, ka man turpmāk neizsakāmi pietrūks konkursu kopā ar viņām.
Ak, un par eksāmenu līmeņiem es priecājos. (: