Ārā ir nežēlīgi karsts, mani vecāki, protams, pēcpusdienā aizbraukuši uz jūru. Es braucu mājās un nespēju izturēt svelmi autobusā + blakus stāvošo, nopīpētā balsī runājošo tipu, kurš "tiesības nevar jau 2 gadus dabūt, hehe, bet jau sen brauc".
Negribas kā Otto izbļaustīties, cik bija viegli un pēc tam dabūt 4, bet lv eksāmens man tiešām nelikās grūts. Apgomīgs gan traki, bet ne grūts. Un paldies mūsu lv skolotājai, ka es jau 2 esejas biju par "Alvas kliedzienu" izlasījusi, eksāmena eseja tapa pēc copy-paste, jo ļoti labi atcerējos iepriekšējās. (: Starpcitu, es labprāt izlasītu Evijas (?) Sniedzes lugu, kas bija jāanalizē 3. daļā, man tas fragments iepatikās.
Visbeidzot mani biedē, ļoti biedē tas, ka jau 2 naktis pēc kārtas esmu sapņojusi vienkārši briesmīgus sapņus, murgus! Jā, tos pat par sapņiem nenosauksi, tā man vēl nekad nebija bijis. Par šīs nakts sapni es pat ar nevienu runāt negribu, pat negribu atcerēties, jo liekas, ka sākšu raudāt. Pašā sapnī jau jutos dziļi izmisusi un satriekta. Bet divas naktis pēc kārtas, ar pilnīgi atšķirīgiem sižetiem un dalībniekiem, bet īstākie no īstākajiem murgiem. Jāpieliek gultai sapņu ķērājs.
