Imants Ziedonis
Mīlestību mēs katrs izjūtam atšķirīgi, tomēr vienādi, un to ir tik grūti nodefinēt. Var mīlēt mākoņus saules pielietās debesīs, pirmās pavasara puķes, mammu, tēti, kaķi, mīļoto, taču lai cik daudz skaistuma un apgarotības, laimes šīs jūtas nepaustu, tām ir arī ēnas puses. Cilvēki iemīlas, staro un priecājas, taču pēkšņi visskaistākās ilūzijas sabrūk un viskvēlākie sapņi pārvēršas nepatikā, jo "tu izkriti no septītā stāva un atpakaļ nevari iekāpt". Šķiet, ka ir tik daudz cilvēku, kuri vairāk izjūt mīlestības tumšo pusi: "Ko tu raudi, ko tu lūpās kod? Mīlestība neko nepiedod."
Nav jābūt pareģim vai visu dzīvē pieredzējušam filmu varonim, lai saprastu, ka mīlestība - tas ir sarežģīti. Attiecības ir ne tikai jāveido, bet arī jākopj, tās nedrīkst atstāt novārtā un palaist pašplūsmā, jo "mīlestība - kompromisu spēle". Mēs varam kvēli mīlēt, cerēt un uzskatīt, ka šāda veida jūtas, ja tās vienreiz radušās, mūžam neizplēn, taču lielāku maldu uz pasaules nav. Mīlestība ir gluži kā narcise, kas neuzziedēs un neizplaucēs skaistu, dzeltenu ziedu, ja pavasara saule to mērķtiecīgi nesildīs un nemīlēs. Šīs skaistās jūtas nespēj pastāvēt vienatnē tāpat, kā narcise nespēj uzziedēt ziemā, un tad varam raudāt un žēlot sevi, jo neesam mīlējuši "tā, kā koks mīl zemi", tad skaistais putns ir pārvērties par Mišku būrī, tad mēs dzīvojam katrs savā stāvā un viens pie otra netiekam. Un lai cik reizes nāktos piekāpties, lai cik asaru kamolu norīt , jo "es katru reizi aizeju no tevis mazs, melns šunelis", visam, it visam dzīvē ir mērs. Un tikai nekopjot, nelolojot skaistākās un spēcīgākās jūtas uz zemes, var notikt tā, ka "tu vairs negribi manus palagus, manis cepto maizi", pat ja šķiet, ka "es tev devu, kas man ir", bet laikam taču nedevi visu, jo
"Mīlestība - jāņtārpiņi zālē,
Divu jāņtārpiņu kompromiss..."
Nav jābūt pareģim vai visu dzīvē pieredzējušam filmu varonim, lai saprastu, ka mīlestība - tas ir sarežģīti. Attiecības ir ne tikai jāveido, bet arī jākopj, tās nedrīkst atstāt novārtā un palaist pašplūsmā, jo "mīlestība - kompromisu spēle". Mēs varam kvēli mīlēt, cerēt un uzskatīt, ka šāda veida jūtas, ja tās vienreiz radušās, mūžam neizplēn, taču lielāku maldu uz pasaules nav. Mīlestība ir gluži kā narcise, kas neuzziedēs un neizplaucēs skaistu, dzeltenu ziedu, ja pavasara saule to mērķtiecīgi nesildīs un nemīlēs. Šīs skaistās jūtas nespēj pastāvēt vienatnē tāpat, kā narcise nespēj uzziedēt ziemā, un tad varam raudāt un žēlot sevi, jo neesam mīlējuši "tā, kā koks mīl zemi", tad skaistais putns ir pārvērties par Mišku būrī, tad mēs dzīvojam katrs savā stāvā un viens pie otra netiekam. Un lai cik reizes nāktos piekāpties, lai cik asaru kamolu norīt , jo "es katru reizi aizeju no tevis mazs, melns šunelis", visam, it visam dzīvē ir mērs. Un tikai nekopjot, nelolojot skaistākās un spēcīgākās jūtas uz zemes, var notikt tā, ka "tu vairs negribi manus palagus, manis cepto maizi", pat ja šķiet, ka "es tev devu, kas man ir", bet laikam taču nedevi visu, jo
"Mīlestība - jāņtārpiņi zālē,
Divu jāņtārpiņu kompromiss..."