Sākumā, izdzirdot jaunumus, kas šobrīd nodarbina manu prātu visvairāk, es vienkārši pasmaidīju un nodomāju - forši, laikam vēl nebiju apsmadzeņojusi. Tad es gāju mājās, sāku aptvert mazliet vairāk, smaidīju visu ceļu, skatījos debesīs piemiegtām acīm un dungoju Keriju. Tagad man ir vienkārši omgaāaaahkepasaesvienkāršinekonesaprotul ^^ Visfantastiskākās iespējas pie mums ierodas tad, kad to vismazāk gaidām. Ja viss izdosies, šī būs viena no manām fantastiskajām iespējām! Šorīt no rīta gāju uz skolu un atkal domāju, ka ļoti negribās. Sēdēju skolā un gribējās gulēt, gribējās mājās. Tagad, kad man jāizdara visvairāk un kad manu prātu nodarbina pavasaris, visas no tā izrietošās ālēšanās-čillošanas sekas un "Māsa Kerija", es patiešām nezinu, kā ar to visu tikšu galā! Mieru, tikai mieru. |