Jau otro dienu mani pārņēmis pilnīgs bezspēks, fiziskais ietekmējis arī garīgo, esmu tik nogurusi, ka pat loģiski nevaru turpināt domu, tāpēc ik pa brīdim pieķeru sevi uzrakstam kādu pilnīgi nesakarīgu teikumu. Tomēr brīvdienas bija kopumā ļoti jaukas. No pavasara pirmo dvesmu apņemtās Jelgavas, kur pie manas mājas jau gandrīz zied sniegpulkstenīši, mēs devāmies uz sniega ieskauto Vidzemi. Un es nepārspīlēju, tur bija visīstākā ziema ar ļoooti biezu sniegu. Pēc neveiksmīgā mēģinājuma slēpot Žagarkalnā pirms pāris gadiem, es biju sev svinīgi nosolījusies vairs nekāpt uz slēpēm, taču nemiers mani urdīja un mazās māsīcas, aizrautīgas slēpotājas, vadīta es devos apgūt šo prasmi, kas man vēlāk trakoti iepatikās. Mēs vairākas reizes izbraukājām sniegotos kalnus un jau iebraukāto trasi, protams, neiztiekot bez kritieniem. Beigu beigās, vakarā, iekrītot gultā un aizverot acis, man šķita, ka es slēpoju un acu priekšā redzēju sniegotu kalnu. Jā, tā varētu būt mana jaunā aizraušanās, taču naidu pret pacēlājiem es diez vai spēšu pārvarēt, tādēļ tādi masu ieskautie kalni mani nevilina. Tur, laukos, ir tāda miera osta - nekas netraucē, nav pilsētas steigas, tikai piesniguši lauki un meži, slēpošanas prieki un lielas kupenas. Sēžot pie lielā virtuves loga brokastlaikā patiešām pārņem sajūta, ka visapkārt ir visdziļākais miers.
Tā nu es izbaudīju ziemu un nu pavisam, pavisam esmu gatava ar milzu sparu doties pretī pavasarim!