Elpo dziļāk
Es kaut kā arvien vairāk manu to, cik ļoti vide ietekmē cilvēku raksturu mainīšanos, žestu valodu un dažādas citas iezīmes. Jo vairāk mēs uzturamies kādā konkrētā pulciņā, jo vairāk pārņemam dažādus mazus sīkumus/niķus no citiem, varbūt zemapziņā mēģinot pielāgoties, es nezinu. Bet pavērojot savus draugus, es varu izdarīt šādu secinājumu, tā ka pieļauju, ka ar mani ir tāpat.
Ir forši atnākt mājās no skolas un apzināties, ka nekas nav jādara (lai gan šī nu nebūs tā diena), lasīt jaunāko žurnālu un dzert kafiju.
Un vispār ir pēdējais laiks izveidot Ziemassvētku pleilistu, to es šogad esmu atstājusi novārtā, ņemoties ar visām citām nebūšanām. Tikai nekādā gadījumā negribu dzirdēt nevienu austrāliešu Ziemassvētku dziesmu, jēziņ, kaut ko tik šausminošu sen nebiju dzirdējusi! Kantrī par to, kā Salatēta ragavas velk seši ķenguri! Nebūtu angļu valodas Christmas project, nebūtu man tās šausmas jāklausās.
Ir forši atnākt mājās no skolas un apzināties, ka nekas nav jādara (lai gan šī nu nebūs tā diena), lasīt jaunāko žurnālu un dzert kafiju.
Un vispār ir pēdējais laiks izveidot Ziemassvētku pleilistu, to es šogad esmu atstājusi novārtā, ņemoties ar visām citām nebūšanām. Tikai nekādā gadījumā negribu dzirdēt nevienu austrāliešu Ziemassvētku dziesmu, jēziņ, kaut ko tik šausminošu sen nebiju dzirdējusi! Kantrī par to, kā Salatēta ragavas velk seši ķenguri! Nebūtu angļu valodas Christmas project, nebūtu man tās šausmas jāklausās.
Skatos uz dejotājiem un domāju par to, kā gan būtu, ja es dziedāšanas vietā būtu izvēlējusies dejot? Šobrīd liekas visai aktuāli, jo liekas, ka to nedarot, kaut ko esmu palaidusi garām. Tomēr laikam nopietni aizrauties var tikai ar kaut ko vienu.