/vēlreiz uzsit sev pa plecu.
aāāāāāāāāāāāāāh!
Manas Latvijas dzimšanas dienu es noteikti svinēšu, priecājos, ka šogad tik daudz dzimšanas dienai veltītu pasākumu. Manuprāt, tas tiešām veicina patriotismu, vismaz man. Jūtu sevi kā šejienes sastāvdaļu, jo vislabāk taču mēs iederamies tur, kur esam dzimuši. 18. novembrī iešu uz Rīgas sargiem, uz okupācijas muzeju, aiznesīšu puķes pie pieminekļa un jakai piespraudīšu lentīti Latvijas karoga krāsās. Jā, es lepojos ar savu zemi. Varbūt ne gluži ar valsts iekārtu un ar to saistītajiem apstākļiem, ekonomiku un dažādām citām krīzēm, taču prom es negribu braukt. Man patīk klīst pa vecrīgu, sajust māju zemes elpu, apzināties, ka tā ir mana vieta, mana pasaule. Tik daudz pārdzīvojusi un tik daudz kam cauri gājusi, ka nevar noraudzīties vienaldzīgi. Lasīju izdevumu par Latviju no 1918. gada līdz mūsdienām, radio skanēja raidījums par Pūt vējiņiem un sirds sažņaudzās, kad saprotu, cik grūti kādreiz gājis. Deportācijas un citas kara šausmas, kuras man šķiet briesmīgas un prātam neaptveramas, manu zemi postījušas, par sekām nedomādamas. Mums būtu tik daudz, ja nebūtu tā visa. Ja nebūtu Sibīrijas, Padomju laiku un nežēlības. Tagad gan par to var vien sapņot un iztēloties, kā būtu, ja būtu, bet es zinu, ka, ja nebūtu toreizējo tirānu savtīgo interešu, nebūtu arī šībrīža valstisko grūtību, nebūtu tik ļoti sašķeltās un dažādu nacionalitāšu pilnās sabiedrības, kuras liela daļa, šķiet, joprojām alkst atgriezties padomijā, kad pēc desas vajadzēja stāvēt rindā un nosaukt sevi par latvieti bija grēks. Būtu latviskums, plaukstoša ekonomika un attīstīta valsts. Tādu es to šobrīd gribētu redzēt.