The notebook
Jo vairāk es domāju, prātoju, apsveru, jo vairāk sapinos savās domās, šaubos un neko vairs nesaprotu. Līdz šim viss tomēr viss bija pārāk vienkārši, tāpēc tagad tāds juceklis. Bija skaidri nosprausts mērķis, bija ilūzijas, cerības un es pat nezinu, kas vēl, sasodīts. Taču jo tuvāk nāk 12. klase, eksāmeni un stāšanās augstskolā, jo vairāk es saprotu, ka neko nesaprotu, nospraustie mērķi saplūst pļurzīgā migliņā, gribas tikai ieritināties azotē un justies droši. Šobrīd jūtos tā, it kā tūlīt paliktu viena pret visu ar vecu čemodānu rokās, it kā tūlīt pamats zem kājām zustu un nāktos izcīnīt savu vietu zem saules. Nav jau tik traki, bet jo vairāk es domāju, jo vairāk pārspīlēju, jo vairāk pārspīlēju, jo vairāk bail. ĀAH!
Jomajo, es pat vairs nesaprotu, ko runāju. Čīkstule es, bailbailabil.
Mazais kaķis sazinkur sadabūjis enerģiju laiski draiskojās, ārā jau kuro dienu laiks ir fantastiski draņķīgs, nopirku foršu naktskreklu, ja to tā var saukt, māju bikses, kuras vairāk atgādina zeķubikses vai 80to gadu aerobikas kostīma sastāvdaļu, ha. Pa tramvaja logu redzēju kaiju, kas ir lielāka par manu mazo kaķi un teju sasniedz lielā kaķa izmērus, negribētu ar tādu sastapties.
Vakar The notebook vakarā kārtējo reizi apzinājos mīlestības skaistumu, spēku, brīnumainību, maģiju un vēl, un vēl, un vēl.
jūtos: |
čīkstu |
skan: |
Michael Buble - You and I |