Neticami, ka rītdiena man šogad ir pēdējā jūlija diena Latvijā, mājās. Negribas braukt, jau tagad jūtu tuvojošos nogurumu gan fizisku, gan garīgu, vēlmes pēc mājām, savas gultas, māju ēdiena, vannas, citiem māju labumiem, draugu un, protams, Tevis. Esmu iegādājusies sākotnējos kredīta krājumus, bet esmu visai pārliecināta, ka man ar to pat pirmajai trešdaļai nepietiks. Gribēsies dzirdēt Tavu balsi vairāk par visu pasaulē, un, lai tiktu pie šīs iespējas, naudu es nežēlošu. Jāa, attālums satuvina, bet sasodīts, netikties ir grūti. Šodienas sasodītais laimīgums un prieks joprojām dzirkstī manās acīs un sirdī, šķiet, lai ko mēs arī darītu, visu pavadīs dumji smaidi un jautras čalas. Vienīgais, ko es vēlos, ir redzēt ziemeļbriežus, fjordus un polāro loku, pārējais ir mazsvarīgs. Esmu arīdzan sapratusi, ka manāma ir nepieciešamība pēc lielākas ietilpības mp3, nespēju šķirties no vecajām iemīļotajām dziesmām tajā pašā laikā, kad vēlos tur ievietot arī jaunas. Nostaļģija, sentiments un mīļas atmiņas neatļauj, taču nevar jau nemitīgi dzīvot atmiņās. Smieklīgi, ka pat manai kaķei ir platoniskā mīlestība un vakaros pie viņas ciemos ierodas kāds cēls runcis, tad nu abi sēž katrā loga pusē un dievs vien zina, ko domā. Drošvien smaida un jūtas laimīgi, jo mīlestībai jau nemaz nevajag daudz, un laime slēpjas vienkāršās lietās. Rīt būs skumjas manās acīs, zinu, jau tagad parādās. Esmu pārāk sentimentāla.
|