Mājās ieradāmies pārbāztā mašīnā smieklīgā mājupceļā ap 4iem, kad jau teju lēca saule. Acīs joprojām mirdz neviltots prieks un atceroties gribas nobirdināt kādu prieka asaru!
Vakar, dziedot skatē, tik ļoti, ļoti centos izlikt sevi visu, šķiet, arī pārējie gandrīz no ādas līda laukā, lai tikai viss noietu gludi. Atkal Līga bija mūsu centrs un balsts, atkal mēs ar skatieniem viņas diriģēšanā bijām ieurbušās, koris kļuva par vienu veselu organismu. Skatītāji sajūsmā nespēja beigt rimties, tāpat kā mūsu neviltotie smaidi. Un viss attaisnojās. Viss, viss, vis ieguldītais. Tik daudz strādājām un mēģinājām, tik daudz centāmies un darba ieguldījām. Naktī ap 3iem, kad sākās rezultātu paziņošana, mani vēl māca nelielas šaubas. Sak`, Dzintars, Ausma, Minjona, visi starptautisko konkursu laureāti, visi gadu gadiem slavu nesuši kori pret mums - jaunākajām koru karu dalībniecēm. Atzinība vienam, atzinība otram, trešajam, kamēr uztraukums mūsos tikai kāpj un kāpj. Un tad sprādziens - 1. vieta tiek mums! Apskāvieni, skaļi saucieni, prieka asaras, Līga dodas pēc diploma, pietam saņemot arī skatītāju un labākā diriģenta - debitanta balvu. Un tāds prieks, jo viņai un mums gūt panākumus tepat mājās, Latvijā, nozīmē daudz, neizsakāmi daudz vairāk kā, piemēram, Spānijā vai sazin kur vēl.
Patiesību sakot Dziesmu svētki līdz šim izvērtušies ārkārtīgi interesani un dažādu amizantu piedzīvojumu pilni. Jau pirmajā naktī izrādījās, ka, hehe, mans matracis ir caurs un miegs nesanāks. Šim faktam pieplusojās arī mūs apciemojušais prusāaks, ārprātīgais negaiss, tostarp zibens, kas izgaismo visu telpu, citu koru mazie dziesmu svētki, kas izvērtās pie mūsu durvīm. Prusaki neapšaubāmi mūs apciemo un nākamajā naktī ar milzu kliedzienu tiek iztraucēts mans miegā-iegrimšanas-brīdis trauslais, jo, šeku reku, viens prusāaaaks lien pa Viļa guļammaisu. Kāds tur vairs miegs, ha? Taču nemitīgās arī turpmāk sekojošās ķibeles, kā piemēram, karoga aizmiršana autobusā, kad tūlīt, tūlīt jādodas gājienā, ķibeles ar vietām Atklāšanas koncertā vēstīja tikai par labu. Prieks par to un kāds vēl! ^^
Šobrīd nezinu, kur likties no konstantās negulēšanas, kura man stāv priekšā vēl pāris dienu.
Patiesību sakot, pārsteigums no manis neatkāpsies vēl kādu laiku un tikai pēc pāris dienām, nedēļām es samierināšos un sapratīšu, ka, āk - dziedu labākajā sieviešu korī Latvijā! Šobrīd tas vēl liekas kā sapnis, jo braucot uz Dziesmu svētkiem, mans noskaņojums visādā ziņā bija visai skeptisks. Viss plūst un mainās.
Neaizmirstama bija arī vakardienas pirms-rezultātu-paziņošanas spontānā koru sadziedāšanās. Latvijas Universitātes aula bija pārpildīta. Cilvēks pie cilvēka gan zālē, gan balkonā un visi koristi. Kulimnācija bija emocijām pārpildītā Teterovska diriģētā Gaismas pils un Ramiņa Pūt, vējiņi! visiem kājās stāvot. Tik skaistus brīžus reti var piedzīvot. Man, par laimi, tas izdevās.
Dažās brīvajās dienās ar savu ID karti centīšos izbaudīt Dziesmu svētku labumus un tad dosimies atpakaļ uz savu Rīgas pagaidu mitekli- skolu, kur dzīvosim Prūsijā - pruskau karaļvalstī. :D Savādāk to vienkārši nodēvēt nav iespējams.
Rotā, rotā!
jūtos: |
Prieks, kur tu rodies |
skan: |
Aunu, aunu baltas kājas |