Āaak, ir tik sasodīti labi apzināties to, ka ir sākusies vasara, kam es savādā kārtā joprojām pilnīgi un galīgi nespēju noticēt, bet kad kārtējoreiz to apzinos, gribas lēkāt, priecāties un līksomt! Jau 2. vakaru pēc kārtas sajūtu, kā pie mājas smaržo augs, kurš saucas "saldā mīlestība". Tik ļoti tas atsauc atmiņā visas iepriekšējās vasaras gan to, kad biju piecgadīga meitenīte ar nošmulētu kleitu un izpūrušām matucirtām, gan pagājušo vasaru, kura bija līdz šim labākā, kāda vien iespējama, gan, gan, gan! ^^ Prieks manī rodas nepārtraukti. Un es zinu, ka katrs vasaras vakars būs tik pat skaists, kā šis, kad mēs tukšā stāvvietā dejojām un viss bija mazsvarīgs, bijām tikai mēs abi. Šķiet, ka tā ir viena no lietām, kas man mūsos visvairāk tīk - brīži, kad mēs it kā aizlidojam prom no visa, nekas cits vairs īsti neeksistē, kā vien mēs viens otram!
|