Es vairs nejūtu neko, brīžiem vēl parādās melanholija. Mazliet sāpju,atmiņas no agonijas.. Bēt būtībā esmu tukša,kā skārda bundža, kas nomesta ielas stūrī.
Hei,pasper ar kāju,lai skan, tukšais skārds,sabradā. Tāpat nejutīs.
Es neesmu padevusies. Man pietiek spēka, un es nebaidos.
Es vēl neesmu pa īstam modusies. Vajag tikai mazliet. Kārtējā dzīve beigusies,kaut īsa, laiks kam jaunam. Atkal.