acis plaši aizvērtas

Tue, 15 Feb 2022 16:45:54 GMT

Mūsmāju covid-19 statistika - no 5 cilvēkiem saslima ikurāt viens (un vienam bija ātrie testi pozitīvi, bet 2 laboratorijas - negatīvi).
Mēs, pieaugušie - vakcinēti ar visiem būsteriem, bērniem - pa vienai vakcīnas devai katram.
Ja neskaita to, ka sasodīti ilgi jāsēž karantīnā, viss mierīgi un veiksmīgi. 2 dienas gan jaunkundzei bija 39+ grādi, bet tas arī viss.
Rīt visi atgriežamies ierindā. :)

Mon, 20 Dec 2021 15:08:39 GMT

Vakar izcepu kūku. Bērni novērtēja.
KL: - Mammu, Tev šī kūka sanākusi vienkārši perfekta!
KJ: - Mammai viss sanāk perfekti. Īpaši bērni.

Mon, 25 Oct 2021 13:49:45 GMT

Vakar līdz melnai tumsai kurināju ugunskuru un baudīju klusu, rudenīgu mieru.
Skaists saulriets, bezvējš un gruzdošu lapu smarža.

Wed, 24 Feb 2021 12:34:56 GMT

Ir tāda dīvaina sabiedrības daļa, kuriem šķiet, ka absolūti visi viņus iekāro un mēģina ievilkt gultā.
Sievietes, kuras postulē, ka dāmas ar kungiem nevar būt draugi, jo skaidrs, ka visi vīrišķi to vien dara kā redz viņās potenciālu seksa objektu (un tas ir tikai laika jautājums, kad viņi neizturēs spriedzi).
Un heteroseksuāli vīrieši, kuriem uzmācas absolūti visi geji. Ja ir kāds homoseksuāls indivīds kaut kur tuvumā, skaidrs, ka uzreiz līdīs bučoties.
Nu, kas tas ir?
Pārāk augsta pašapziņa vai, gluži pretēji - komplekss, kas ļauj pašapliecināties tikai tad, ja kāds ir pavedināts?

Thu, 28 Jan 2021 07:44:31 GMT

Interesanti, ka vienlaikus pietrūkst gan cilvēku, gan vientulības brīžu.

Thu, 28 Jan 2021 07:15:54 GMT

Lēnām un nemanāmi arī man ir pielavījies besis par apkārt valdošo situāciju, kas samilzusi covid ietekmē.
Līdz šim, ja neskaita kaut kādu sīku papukstēšanu, man tiešām nebija par ko sūdzēties. Man diezgan labi patīk strādāt no mājām, vientulība nedraud, jo mūsu daudz un viņi visi man tiešām patīk, un es no sirds spēju novērtēt laiku, kad nekur nav jāskrien un brīvdienās beidzot ir laiks darīt neko. Taču palēnām jūtu, ka nogurstu un arvien sliktāk guļu. Esmu izteikts kinestētiķis - man vajag pieskarties cilvēkiem un viņus samīļot. Man vajag notikumus un ceļojumus. Teātrus un koncertus. Man vajag randiņus ar vīru. Un savus draugus.
Un vēl man ļoti žēl bērnu, īpaši KJ, kurš ir tajā vecumā, kad beidzot var mācīties un izbaudīt patstāvību. Klejot apkārt ar draugiem un meklēt piedzīvojumus. Bet tagad tas viss ir zoomā un ar maskām - pa gabaliņu. Kļūst arvien grūtāk viņu motivēt. Cik ilgi viens pats mācīsies, sportosi un dejosi pie ekrāna? Viņam treniņi un dejošanas lielākoties patīk visa tā ļembasta un draugu dēļ, kas nāk komplektā...
Pat iepirkšanās man vairs nepatīk. Atveru un aizveru interneta veikalus, jo kāda jēga?
Bet varbūt man vienkārši vajag pavasari. Tad lina kleitas atkal ar mani runās un saule atnesīs enerģiju.

Tue, 08 Dec 2020 12:59:18 GMT

Zeme ir apaļa, jā.
Bērni vēstulēs Ziemassvētku vecītim lūdz visādus grauzējus un būrus, lūdz mazus pērtiķīšus un drēbītes viņiem.... Un slēpj vēstules no manis (jo nojauš, ka mana akcepta šim plānam nebūs).
Es bērnībā katrus Ziemassvētkus sapņoju par mazu pērtiķēnu. Ik gadu īsi pirms Ziemassvētkiem es vakaros pat sāku skaitīt Tēvreizi (dubults neplīst - ja nu Ziemassvētku vecītis neatstiepj, jāpielien kādam citam tur augšā, tas nekas ka īstens kristietis no manis nesanāk). Noskaitīju pātarus un tad lūdzu Bārbiju cilvēka izmērā un mazu pērtiķēnu. Katru vakaru.
Grauzējus es neprasīju, tos mēs ar draudzeni noķērām pašas - mums bija labi atstrādāta peļu medību taktika.

Un vēl bērni lūdz Ziemassvētku vecītim, lai vairs nebūtu vīrusa. Šim es varu pievienoties.

Sat, 23 May 2020 07:27:35 GMT

“Es ilgi biju augšā - mēnestiņā, un tur es ļoti uztraucos, jo vēl nepazinu savu ģimeni. Bet tad es kritu lejā un pa ceļam ieraudzīju jūs. Es biju tik laimīga! Tev, mamm, bija tik mīksti mati! Un tad es iekritu tavā puncītī - tur es jau jūs pazinu. Pēc tam es kritu vēlreiz, laukā no punča, un tā bija mana pati pirmā dzimšanas diena.”
Matildes (3) stāsts par mūsu satikšanos.
Par sevi augšā - mēnestiņā, viņa stāsta diezgan bieži.

Tue, 08 Oct 2019 11:37:02 GMT

Sēžu un gaidu atvaļinājumu.
Gribas elpot siltu vasaras gaisu.

Mon, 09 Sep 2019 08:34:35 GMT

Līdz ar septembri pamazām ieskrienas vāveres ritenis. Skola, bērnudārzs, čalim treniņi 3x nedēļā, dejošana - vismaz 2x nedēļā (pagaidām neredzu, kā paspēt modernās dejas, jo tur treniņu laiki pārklājas, bet lai trenere domā, jo citādi viņa dāma paliek bez pāra). Meitenēm BD un dejošana 2x nedēļā. Daudz mazāk kā jauneklim, bet viņš vismaz pats pārvietojas un menedžē savas parpaliņas.
Jaunieši jau vēl gribētu visu ko - čalis noteikti peldēšanu, lielā dāma arī kādus sporta treniņus (varbūt karatē), bet visam diena par īsu. Turklāt, tad kādam jāstrādā par bērnu šoferi un menedžeri.
Vislielākais skrējiens ir no rītiem, lai būtu daudz-maz droši, ka visi paņēmuši līdzi sev konkrētajai dienai nepieciešamo.
Tālāk - viss pašplūsmā. :)

Tue, 27 Aug 2019 12:36:41 GMT

Īsi pirms savas trešās klases, kopā ar pāris klasesbiedriem palīdzot skolotājai sanest grāmatas no bibliotēkas, mans jauneklis savu klases audzinātāju aplaimoja ar atziņām, ka atnācis tikai draugiem palīdzēt. Pats mācīties vairs netaisoties, jo tas viņa karjerā nebūs nepieciešams. Sekošot Porziņģa pēdās un būšot profesionāls basketbolists.
Nē, basketbolā viņš netrenējas un pagaidām arī īsti netaisās, jo neesot vēl tik garš izaudzis.

Wed, 31 Jul 2019 13:20:12 GMT

Mums ir maza cukurīte. Neliela, nav daudz ābolu. Matilde labi zina, ka jāgaida, kad āboli būs gatavi un no koka ņemt nedrīkst.
Nāk mana drostaliņa, pilnas rokas maziem ābolīšiem, mute kustās...
- Tu no koka norāvi?!
- Nē, no zemes paņēmu...
- Kur Tu zemē tik daudz zaļus ābolus dabūji???
- Es tā paņēmu... Šitā te papurināju, šitā te parāvu... Ābolīši nokrita un es paņēmu no zemes. No zemes!!!

Fri, 12 Jul 2019 06:33:20 GMT

Mākslinieki grib būt tik ļoti unikāli, tik ļoti dzīves viedi, sniedzot intervijas, ka galu galā lielākajai daļai sanāk kaut kas ļoti klišejiski vienāds.

Thu, 07 Mar 2019 15:13:55 GMT

Vispār kaut kad būtu jāsaņemas šausmu pilnam ierakstam ar asa sižeta pavērsieniem, kuram nosaukumu varētu likt "Puišu piedzīvojumi otrajā klasē".

Mon, 25 Feb 2019 09:57:06 GMT

Saule bliež pa nervu galiem. Vairāk enerģijas, prieka un dzīvotgribas.
* Dīdos atvaļinājuma gaidās.

Mon, 11 Feb 2019 07:45:24 GMT

Tik ļoti grūti bija apglabāt Loti.
Ļoti.
Un vēl arvien ik dienu ir brīži, kad pielavās ļoti savāda tukšuma sajūta, atverot durvis. Vai no rīta, nākot lejā pa trepēm, kad neviens negaida. Vai, gatavojot vakariņas, kad automātiski nesperu soli atpakaļ, jo tur taču kāds guļ.
Bet neguļ.
Un tas, cik ļoti suņa nāvi pārdzīvoja un vēl arvien pādzīvo dēls, nav izstāstāms. "Viss, kas man dzīvē patika, aizgāja līdz ar Loti."
Viņš sākumā pat savas deju partneres Lotes vārdu izrunāt bez asarām nevarēja.
Bet nu jau mazliet atlaiž. Vakar pat ierunājās par jaunu suni, ka tad, kad ņemsim, gribot kucēnu. Iepriekš, kad māsa ieminējās par šo tēmu, brēca, ka citu suni viņam nevajag, jo Lotes smadzenes viņam klonēt nevarēšot.
Viņš bija tik ļoti, ļoti nelaimīgs. Grūti.
Bernes ganu suņi ir izcili ģimenes suņi. Vienīgais viņu trūkums ir nežēlīgā statistika par mūža ilgumu/īsumu. Diemžēl, arī Lote iekrita šajā bēdīgajā statistikā.
Skumstam.

Wed, 30 Jan 2019 07:17:49 GMT

Īsumā par gripu: &*$#@*(*&&)!

Tue, 04 Sep 2018 05:37:04 GMT

Deminutīvus mīlošā Matilde (2 g.) rāda uz nabu: "Re, kur nabadziņš!"

Mon, 27 Aug 2018 08:06:34 GMT

Tas brīdis, kad nakts vidū pamosties no tā, ka Tevi bučo klusiņām pie gultas pielavījies jaunizcepts divgadnieks.

Wed, 08 Aug 2018 05:27:40 GMT

Divreiz nomirkšķināju un ir jau augusts. Dārzs sāk iekrāsoties dzeltenos toņos, visa zeme pilna ar āboliem, bet es tam visam pa vidu, rīta agrumā basām kājām rasainā zālē, pusplika karot naktī izmazgātos palagus, domāju par to, cik ļoti, ļoti negribas rudeni. Pat ja šogad vasaru nav sanācis īsti baudīt un atvaļinājuma man arī nebūs, siltums un vieglums visapkārt dara mani mazliet laimīgāku.

Tue, 27 Feb 2018 10:03:50 GMT

Ļoti dīvaina sajūta pēdējās dienas. It kā kāds būtu nospiedis pauzi.

Wed, 14 Feb 2018 19:09:20 GMT

Pirmsmiega saruna ar KL:
- Mammu, es rīt varēšu paņemt uz dārziņu savu kaķīti?
- Kādu kaķīti?
- Nu, savu.
- Mīksto mantiņu?
- Nē, īsto. Pūci.
- Saulīt, nevarēsi gan.
- Kāpēc?
- Pirmkārt, kaķītim būtu ļoti, ļoti bail un nepavisam nepatiktu, bet, otrkārt - nekādi dzīvnieki dārziņā nav atļauti...
- Žēl... Bet zini, mammu? Es gribētu zivtiņu mājās.
- Nez vai sanāks... Pūcei garšo zivtiņas. Apēstu Tavu zivtiņu.
- Nu, tad haizivi! Mēs varētu nopirkt īstu haizivi! Peles Pūcei noteikti garšo labāk.

Wed, 03 Jan 2018 11:23:29 GMT

Tīru putekļusūcēja birstīti no matiem un spalvām, kas tur saķērušies. Pienāk Matilde. Vēro, vēro, līdz sāk raut man matus no galvas un mest atkritumos...
Protams - ko tur liekas klapatas radīt un ļaut kaut kam piņķerēties, ja var izmest uzreiz?

Thu, 21 Dec 2017 10:12:48 GMT

Ar katru bērnu laiks skrien arvien ātrāk. Laikam tādēļ, ka atskaites punktu kļūst arvien vairāk. Tas ir kā subjektīvā attāluma atšķirība. Ja soļo 5 km pāri laukam, tie šķiet kā mūžība, bet 5 km pilsētas centrā, kur no kvartāla līdz kvartālam, no skatloga līdz skatlogam - un attālums vairs nemaz tik ļoti nav jūtams.

Thu, 30 Nov 2017 11:33:45 GMT

Ja gribat dzīvē īstus pārbaudījumus, uzspēlējiet mīklu minēšanu ar Karlīnu, kad viņa ir mīklu autors.

Mīkla: Kas ir apaļajās acīs?
Atminējums: Ūdens krokodils.

Mīkla: Kas ir balts un peld debesīs?
Atminējums: Pirātu kuģis.

Mīkla: Kas ir melnbaltā krāsā un ar rozā asti?
Atminējums: Pelīte.

Mīkla: Mazs un mīlīgs sudraba dzīvnieks.
Atminējums: Lauva.

Mīkla: Tas ir mēnesīgs un mīlīgs. Kas tas ir?
Atminējums: Dzeltens dzīvnieks.
(Šo mīklu es pat atminēju, kā par brīnumu.)