|
|
|
Jūlijs 1., 2016
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) amanita | 09:39
Katru reizi, kad Krišjānis paliek pie sava viedokļa, neietekmējoties no apkārtējiem, kuriem teorētiski vajadzētu būt viedokļa līderiem, es no sirds pie sevis sapriecājos. Ļoti gribas, lai viņam sava galva uz pleciem.
Piemēram, vakar, kad pie vīra uz futbolu ieradās draugi. Visi iekārtojās dīvānā, apbruņojušies ar alu un graužamlietām - Krišjānis visam pa vidu. Vīri visi par Poliju, bet čalis paziņo, ka fanos par Portugāli. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumie viņu pārliecināt, ka tikai ne par Portugāli, Krišjānis nepadevās. Uzvilka vēl Portugāles izlases kreklu, ko krusttēvs viņam reiz atveda no ceļojuma, un godam līdz spēles beigām viens pats fanoja par savējiem. Ar saukļiem, uzmundrinājuma vārdiem un aktīvu līdzi jušanu. Gulēt gāja gandarījuma pilns.
Tieši tāpat priecājos, kad Krišjānis bērnu kompānijā ir vienīgais, kurš nepadodas draugu meitas tieksmei visus komandēt (viņa 2 gadus vecāka). Viņš galīgi saskums, varbūt pat kaut kur klusi paraudās, bet nepakļausies kolektīva dresūrai.
Vai reizē, kad citu draugu puika, kas par mūsējo vecāks, sāka mocīt kaķi un sauca Krišjāni palīgā. Skatījos, ko darīs. Sataisīja lielas acis par tādām idejām un pateica stingru: "Nē!"
Viņa spēja turēties pie sava viedokļa un pārliecības ir lieta, kas reizēm spēj nebeidzami kaitināt, kad viņš jāpārliecina mūsu savstarpējās diskusijās, bet tajā pašā laikā es ārkārtīgi priecājos, ka viņš nepadodas dažādiem iedomātiem viedokļu līderiem.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |