|
Aprīlis 15., 2015
amanita | 11:46 - Gads Ai, neticami, bet vakar nosvinējām Karlīnas pirmo jubileju. Šķiet, ka pašas gaviļnieces mīļākie brīži bija tie, kad viņai dziedāja apsveikuma dziesmas - tad smaids aptinās trīsreiz ap galvu, bet rokas to vien darīja kā plaudēja. :) Dāvanā tika pie sava pirmā Puky. Pati atsperties gan netaisās, bet sēž kā ķipis un ar smaidu sejā gaida, kad nu viņu kāds (lasīt - mamma) vizinās pa māju. :)
Arī gada vecumā nekas daudz nav mainījies - Karlīna ir tikpat gaiša un mīļa kā līdz šim. Viņa kaut ko darbojas savā nodabā, bet ik pa brīdim pierāpo un kārtīgi samīļo. Un mīļo viņa visus, kas viņai patīk - arī pirmo vai otro reizi satiktus cilvēkus. Viņa tā vienkārši ļoti gaiši skatās uz visu un visiem. :)
Pēdējā mēneša laikā tāds liels attīstības lēciens nav bijis, tik tādās detaļās var pamanīt, kā viņa aug un pilnveidojas. Piemēram, kā neskatoties saprot, kur lieta nokritusi un pastiepjas to paņemt, kā viņa guļ pie spēļu sintizatoriņa, ar vienu pirkstu spiež taustiņus un klusi velk līdzi skaņu, kā viņa saprot lietu kārtību, no rīta koridorī krītos brālim ap kaklu un sakot "atā, atā" pirms viņš dodas uz dārziņu, kā viņa pati notīra pie lūpas pieķērušos putras gabaliņu,kā skaisti paņem glāzi, lai padzertos... Tādās mazās lietās un sasniegumos lēni uzplaukst mūsu mazā sieviete. :)
Rāpo ļoti, ļoti ātri, iespēju sastrādāt nedarbus pamana zibenīgi, pa trepēm rāpjas kā mazs mērkaķēns, staigā, pieturoties gar mēbelēm, stāv bez pieturēšanās tikai tad, ja nav pamanījusi, ka viņu neviens netur, un grib visā līdzināties brālim - stumda mašīnas, spēlējas ar bumbām un visu to, kam tik brālis pieskaras. :) Saka: tete, mamma, atā, am-am, zeķe un kaut ko līdzīgu Lotei. Krišjāni vienu brīdi sauca par dudu, bet tagad vairs ne.
Gaidu, kad sāks staigāt, jo tagad ar viņas aktivitāti un vēlmi visur rāpot, ir grūti ārpus mājām. Bet gan jau. :) Ja spēj tik ātri diebt četrāpus,kāda tur motivācija sākt lēni tipināt? :)
|
Reply
|
|