|
|
|
Novembris 22., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) amanita | 22:40
Ir brīži, kad es sev jautāju - nafig man tas viss vajadzīgs? Mierīgi dzīvotu savu mājsaimnieces dzīvi, rūpētos tik par bērniem, runātu ar citām mammām (arī tik par bērniem), gatavotu ēst, risinātu mājas jautājumus, skatītos seriālus un gulētu pusdienlaikus. Parasti tā ir, kad darbs darbu dzen, bet taustāma rezultāta vēl nav, Krišjānis grib, lai es skrūvēju konstruktoru, bet Karlīna lien pakaļ un čīkst. Vai veikalā, kad automātiski gribas paņemt kādu žurnālu, bet komplektā nāk skaudra apjausma, ka tādām lietām man jau dažus mēnešus neatliek laika necik. Tad manī mostas sliņķis parastais (un manī tāds ir MILZĪGS), kas nesaprot to manu personības daļu, kura grib rosīties un realizēties arī ārpus mājas. Labā ziņa - abām manām personības daļām patīk tas, ko mēs kopīgi darām. Un ir forši tie brīži, kad padarītais nes gandarījumu. Tāds mazais prieks un lepnums. Un daudz jauna. Un, jā. Ir labi.
Karlīna samācījusies gulēt pusdienlaikus pārbraucienos vai pavisam garlaicīgās tikšanās reizēs, telefonā pārsvarā lietoju skaļruni, lai var mainīt pamperus un runāt vienlaicīgi, ātri datorā rakstu ar vienu roku un pat mājās lietoju e-pastu telefonā, jo, guļot blakus bēbītim, tā var ērtāk strādāt. Ja datoru noliek uz kafijas galdiņa, tad var sēdēt uz grīdas un ļaut bērnam ložņāt pār manām kājām. Vienīgā skāde - Karlīnai nepatīk pastaigas tumsā, tāpēc mūsu ikpēcpusdienas pastaiga pēc Krišjāņa uz BD ir vai nu nervoza vai nav vispār (braucam ar auto).
Bet laikam skan trakāk kā ir. Mums kaut kā gana organiski viss sanāk. Un kolēģi ir brīnišķīgi - palīdz ar Karlīnu, saprot, sapulcē nepievērš uzmanību,kad kādā stūrī pabaroju mazo. Tāda maza un mazliet traka ir mana pasaule šobrīd. :)
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |