Bēbīts pa šiem četriem mēnešiem apvēlies un nu ir burvīgā ņurcāmbērniņa izmērā, kuru bučot, bučot un kutināt vien. Tad viņa zibina savu bezzobu smaidu, smejas un gaida visādas uķi-puķi spēlītes. Tāds saulains un omulīgs bērns. Ja ir kreņķi, tad tam parasti ir kāds pamatots iemesls. Bet tikpat labi ir dienas kā šī - viņai temperatūra no vakardienas potes, bet smaida un dzīvojas kā parasti. Ja nu tikai vairāk pa rokām grib.

Diezgan smuki tver mantiņas (un manus matus, ho, ho, ho), veido sakarīgus teikumus savā valodā, kad saprot, ka viņu tūliņ ņems rokās, aši pasit muguru uz augšu, lai var rokas palikt apakšā, rotē brīvi ap savu asi un saka skaistu "Mammaaaaaa" vai "Memmeeeee", kad grib sasaukt mani. Nezinu, kā piefiksēsim pirmo oficiālo vārdu, jo mammas saukšanas skaņa ir nepārprotama.

Rokās viņai patīk spēlēties, mīļoties un staigāt apkārt tā, lai visu var redzēt. Gulēt gan neguļ. Ja sāk nākt miegs, tad ir kreņķis līdz brīdim, kad tiek nolikta savā augšas vai lejas šūpulī vai ratos. Ja vēl viņas (kādreiz bija mana) šalle ir, ko paņurcīt un pasūkāt, vispār ātri miers un klusums.

Mantas arvien vairāk interesē ne tikai kā apskates objekti. Čamda, oball bumbas smuki arī no vienas rokas otrā pārliek, ņurca čaukstošo lupatiņu, grauž bitēm nost ragus. Oball bumbas patīk, tikai dusmas, ka nevar mutē iebāzt - tad bāž mēli bumbas caurumos. :)

Karlīnai ļoti patīk cilvēki, sevišķi bērni. Pēta viņus, smaida. Positivusā  ratos negulēja, bija jānēsā apkārt, lai redz visus ļaužus. Kad ciemos atbrauca draudzene ar bēbīti, Karlīna viņā vienkārši skatījās kā brīnumā. :)

Tā mums sokas. Feini. Pat neticas, ka vasara jau principā aizskrējusi un pēc 2 nedēļām sāksies rudens maratons ar dārziņiem utt.