|
|
|
Septembris 26., 2011
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) amanita | 08:49 - Jaunietim pusotrs
Vakar, lai arī pavisam klusi, mierīgi un dīvānā, jo esmu slima, atzīmējām jaunieša pusotra gada jubileju.
Pēdējā laikā šķiet, ka viņš tik ātri aug! Varbūt tas ir dārziņa nopelns, varbūt vecums tāds, bet tiešām katru dienu var redzēt, kā viņš kļūst arvien pieaugušāks un varošāks. Nu jau gandrīz visu varam sarunāt - pagaidīt, paēst, ko vilksim, kur iesim, ko darīsim. Mēs daudz runājam un var redzēt, ka Krišjānis izbauda to, ka tiek uzskatīts par saprātīgu cilvēku un nopietni atbild uz jautājumiem. Runāšana sokas arvien labāk. Varu lepnumā piepūsties, kad bērnudārzā citas mammas prasa, cik viņš vecs, ka tik labi runā. :) Nu jau blakus tādiem standarta vārdiem, ko runā katrs bērns [mamma, tētis, ņamma, vuns utt] ir visādas interesantākas lietas - baļļa, tēja, puncis, Monga [vecāku suņa vārds], tante, kunda [keda], botī [bota], bodī [bodijs] utt. Katru dienu pēc bērnudārza un jautājumu: "Kā Tev gāja?" mādams ar galvu, atbild: "Gāja!" Es lielākoties esmu "mammī" [kaut smuki saka arī mamma]. Jaut ko ļoti grib, tad sāk dīkt - "mammiņāāā!"
Katru dienu vajag kādam piezvanīt. Tad pats izvēlas, kam zvanīsim - parasti tētim vai Ļaļai [tā viņš sauc manu māsu Līnu]. Ieslēdzam skaļruni un lielā pļāpāšana iet vaļā. Mazliet gan traucē tas, ka viņš bieži uz jautājumiem atbild ar galvas mājieniem, un tad man jākomentē - viņš pamāja "jā", viņš pamāja "nē", viņš nobučoja telefonu... :)
Rotaļlietu topā - mašīnas un bumbas. Ļoti puiciski. :)
Bērnudārzs vismaz pagaidām ir ļoti iemīļota vieta. Pat tad, ja negribas mosties tik agri no rīta, ir gatavs celties, kad parunājam par to, ka uz bērnudārzu jāiet. Tad ātri savāc savas drēbītes un kurpes, ir gatavs glīti un kārtīgi sēdēt, lai viņu saģērbj un pat neatvadoties skrien uz durvīm. Tur ir foršās tantes, daudzās mantas, citi bērni un garšīgs ēdiens. Un piebarot viņu laikam vispār vairs nav iespējams. Bērnudārzā brīžiem ir tā, ka apēd savu porciju, papildporciju, bet, kā iekāpj mašīnā, jau prasa atkal ēst... Nesaprotu, kur tas viss paliek. :)
Vispār ir bērnudārzā audzinātāju mīlulis, jo visu laiku priecīgs, smaidīgs, aktīvs un paklausīgs. Jau savaldzinājis pat blakus grupiņu audzinātājas. Kad ejam mājās [un bieži tas gadās, kad daudzi ir ārā, izmantojot smuko rudens laiku], tad lepns, vēderu izgāzis, visiem māj ar rokām un saka: "ča-au!"
Tā ka forši mums iet. :) Ir jau, protams, arī mazi radziņi šitam rausītim, kā nekā mazs auniņš, bet tie radziņi jāprot meistarīgi aplauzt. Bieži niķiem palīdz uzmanības novēršana, reizēm ļauju izdusmoties. Bet vispār mēs labi saprotamies. :)
|
Reply
|
|