|
|
|
Marts 16., 2017
12:33
Šorīt pēkšņi Karlīna šķita tik liela.
Aizvedu uz bērnudārzu, noģērbās, kamēr es vēl sakārtoju visu glīti skapītī pietupusies, aši man iedeva buču uz vaiga un ieskrēja grupiņā. Es tikai pakaļ pamāju. Izejot ārā, pa logu vēl brīdi viņu pavēroju. Tāda liela, pašpietiekama, savā pasaulē. Neticami. Pa kuru laiku?
Nepārprotiet - nekādu problēmu viņai ar iešanu uz BD nav. Katru rītu ar prieku cilpo. Tik pēkšņi kaut kā... Kad ar distanci pēkšņi paskaties uz ikdienu un nespēj īsti noticēt, ka tas viss tiešām notiek. Ka esi jau pieaugusi, ar tik lieliem bērniem... Ka šī jau ir tā pieaugušo dzīve, kura visu laiku šķita vēl kaut kur tikai priekšā.
Kā tur bija tas teiciens? - Nav nekā dīvaināka kā atklāsme, ka Tavi klasesbiedri vada valsti. Jā.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |