|
|
|
Septembris 3., 2012
16:00 - tinot atmiņu kamolīti
es pirmās klases pirmo septembri atšķirībā no vairuma bērnu negaidīju ar gaišu pacilātības sajūtu. atšķirībā no vairuma, kam bija uzburts skaistais mīts par skolu, kurā dodas lielie bērni un absolūtā laimē top gudri, man, kā jau skolotāju bērnam, kas savas dienas skolā vadījis jau gadiem un stundas redzējis, bija skaidrs - nekāda medusmaize tā nav. tur jāsēž klusiem, runāt nedrīkst, pat zīmēt pārāk skaļi nedrīkst. mantu tur nav (ja neskaita zaļu gumijas krokodilu, kas man bija piešķirts laika īsināšanai), 40 minūšu garās stundas ilgst veselu mūžību, bet starpbrīži ir pārāk īsi. kamēr es biju tāds mazs ķipars, laiku vēl varēja īsināt, komandējot lielos bērnus (ja tā var teikt, jo arī piektklasnieki man šķita kā pieauguši cilvēki), bet bija skaidrs - mani kā skolnieku tādas izklaides tomēr nesagaidīs.
un man bija TIK žēl šķirties no bērnudārza! es to dievināju! tur bija mantas, mūžīgas rotaļas, gari pārgājieni un pasaulē garšīgākās kotletes.
vienīgais, kas mani motivēja - man ārkārtīgi gribējās to sarkano kaklautiņu! oi, kā man patika tie kaklautiņi! Lielo Bērnu Zīme. bet viņus atcēla tieši gadu pirms manu skolas gaitu uzsākšanas...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |