|
|
|
Janvāris 28., 2009
14:04
par zemniekiem.
es no sirds apbrīnoju cilvēkus, kas ir gatavi savu dzīvi veltīt lauksaimniecībai. tā ir nodarbošanās, kas ne tikai prasa nemitīgi domāt, attīstīties un smagi strādāt, tā prasa ziedot sevi visu darbam. un patiešām visu, jo tikko nolakoti nagi, galvassāpes, gripa, dēla kāzas, mātes bēres un visi citi iemesli, kas cilvēku-parasto var izsist no ikdienas līdzsvara, zemniekam nav iemesls kādu dienu nestrādāt. iestāsti nu govīm/cūkām/vistām, ka šodien nebūs nekādas ēšanas/slaukšanas utt. iestāsti sienam, lai pāris dienas vēl pastāv vai labībai, lai neizbirst no vārpēm, kamēr saimnieks ceļojumā.
tā ir nodarbošanās, kas paņem no cilvēka 7 dienas nedēļā pa 22 stundām katru dienu.
un tas jau vēl nav viss. ar to vien nepietiek, ka zemnieks mācētu pļaut sienu, slaukt govi un izmēst kūti.
viņam jābūt ne tikai agronomam, zoologam un vetārstam. viņam jābūt arī grāmatvedim, juristam, jāmāk rakstīt projekti, jābūt nodokļu speciālistam, ķīmiķim, jāmāk izsekot un izlavierēt starp visām miljons normām, viņam jābūt tehniķim, mehāniķim un arī datorspeciālistam (visa saimniecība tak dzīvo uz kompjūteriem), viņam jābūt direktoram, vietniekam un projektu vadītājam vienā personā.
tas viens zemnieks ir vidēja lieluma uzņēmums. un tad, protams, klāt vēl daži strādnieki.
ar zemkopīpu nodarbojoties par miljonāru nekļūst. un viņiem jau nav arī tādu ilūziju. viņi lielākoties vienkārši ir fanāti ,kas tur sitas kā pa nātrēm. bet, protams, arī viņiem gribas labi dzīvot. un viņi ir to pelnījuši.
jā, daudziem uztapa greizi biznesa projekti, vadoties pēc ačgādni augstām piena cenām vienu brīdi un banku solījumiem nonest zvaigznes no debesīm.
bet es tik un tā ļoti lepojos, ka mums ir tādi zemnieki.
un man sirds mēdz sažņaugties, dzirdot par kārtējo saimniecību, kas jāpārdod, jāizkauj lopi vai zemniekiem vienkārši jāiet pakārties, jo ie bezizeja. jo par zemniekiem tiešām var teikt - darbs ir visa viņu dzīve.
UPD. http://www.diena.lv/lat/politics/regions/bankas-kredita-un-zemo-piena-cenu-kilnieki
|
14:59
šorīt no savas mazpilsētas sniegainā rīta idilles ievēlos Rīgas centra slapjdraņķī un sajutu savā sirdī arvien kvēlākas ilgas pēc pavasara.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |