|
|
|
Augusts 6., 2008
15:43
kādu laiku apņēmīgi cīnījos ar savu niķi visas piezīmes uzšņāpt uz sīkām lapiņām un salīmēt/saspraust/samētāt sev apkārt. tā es ar laiku ieaugu mazo piezīmju kaudzē, kur tām nevar redzēt ne galu, ne malu, kur nu vēl atrast konkrētajā brīdī vajadzīgo.
nopirklu kladi. visu cītīgi ķēpāju iekšā. lapu pēc lapas. domu pēc domas. ideju pēc idejas. ērti.
bet ko es šodien piefiksēju? ka es atkal neredzu ne malu, ne galu visām savām mazajām piezīmēm uz daudzajiem krāsainajiem papīra gabaliem. es atkal esmu aprakusies, ierakusies. man apkārt ir lapiņu bardaks.
tas ir briesmīgs niķis, no kura nevaru tikt vaļā.
|
15:59
šodien kādā diskusijā citēju savu dārgo vīru :"es tāpat zinu, ka man taisnība. man tikai tagad slinkums to argumentēt."
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |