|
Nov. 24th, 2003|12:59 am |
Tāda sajūta, ka apkārt šobrīd nav nekā stabila. Jebkas un viss var sagrūt pat uz to tikai paskatoties, nemaz nerunājot par pieskaršanos.
Tas mazais spītīgais dziļi iekšā saka - jāķepurojas. Es vienmēr esmu mācējusi to darīt. Vai vismaz mēģinājusi.
Es varētu baigo CV uzbīdīt. Vieta īpašajām prasmēm jāparedz īpaši liela. Jo māku govis slaukt, sivēnus potēt, esmu pieņēmusi teļu, protu konservēt, tamborēt, izšūt baltos darbus, sūdus mēzt, vezumu taisīt, braukt ar nelielu traktorīti, veikt remontdarbus jēdzīgā kvalitātē, dziedāt pēc notīm, uz balsīm un nebalsī, runāt dzeju - vienatnē, nelielās un palielās auditorijās, runāt skaļi, runāt ļoti skaļi, nerunāt nemaz, raudāt histēriski, raudāt klusītēm, raudāt ar smaidu sejā, esmu dzimtļaužu komēdiju aktrise, orientējos diskrētajā un nepārtrauktajā matemātikā, protu ieņemt, iznēsāt, dzemdēt veselīgus, ptu 3reiz, bērneļus, diemžēl ne pārāk protu tos audzināt un
laikam neprotu dzīvot, bet to jau var nerakstīt. |
|