Reiz vīrs un sieva samijās darbiem. Tā nu sieva aizgāja uz pļavu vīra darbos, vīrs palika mājā sievas darbos. Vīrs sadomāja: ko te gari locīties - padarīs visus darbus uz reizi labāk. Un nu pienesa drānu kublu pilnu ar ūdeni, samērca drānas, uzsēja sviesta ķērni mugurā, maizes abru pierāva pie drānu kubla labi tuvu un tad sāka strādāt: ar kājām, abrā iekāpis, mīcīja maizi, ar rokām mazgāja drānas, un ar muguru, locīdamies, kūla sviestu. Iesākumā nekas, veicās itin labi, bet kad sviestsbija sakūlies un lielā muskulā sāka pa ķērni dauzīties, tad itin piepeši atsprāga ķērne vļā un šim viss ķērnes piens aizlīst aiz kakla. Kā aizlīst aiz kakla, tā šis ar joni saraujas un apgāž drānu kublu maizes abrā iekšā.

"Nu, tu piķis!"šis nospļaujas, "laime, ka neviens neredzēja!"

Bet kur nu neredzēja? Veras durvis vaļā un sievasmāte nāk iekšā!