| Snieg |
Feb. 15th, 2004|05:58 pm |
vienkārši neaprakstāmi. Un mans čalis jau brauc no Rīgas uz mājām. Tātad - grūtākais un atbildīgākais aiz muguras.
Un mani sapņi viņā;)
Un vēl joprojām reizēm atceros murgu naktis bērnu slimnīcā. Un pieminu lūgšanās dakteri, kurš viņu vistiešākajā nozīmē piecēla no mirušajiem. Un tieši šī daktera dēļ manā klātbūtnē par gejiem ņirgāties nav ieteicams;)
Atceros, kā modināju viņu, lai pārliecinātos, ka elpo. Un tagad skatos uz augšu;) Un tas ir tikai sākums, jo uz viņa tēvu, galvu atgāžot, skatās cilvēces vairākums.
Dodos gatavot vakariņas. Ak, dēlu mātes;)
P.S. Cik viegli ir aktualizēt sen aizgājušas sāpes. Kas to būtu domājis. Un vēl itin bieži domāju, ka tagad es to visu nespētu pārdzīvot tik mierīgi, kā tajos savos divdesmit. Varbūt tas bija vajadzīgs, lai es kļūtu no meitenes par sievieti? Turēt rokās bērna galviņu, kurā iebakstīta sistēmadata, zināt, ka tā nedrīkst pakustēties, ar otru roku regulēt, lai zāles pil vajadzīgajā ritmā, ko tās nedarīja nu it nemaz;)un saprast, ka esmu spējīga darīt jebko, ja tas patiesi ir vajadzīgs. |
|