| par ienaidniekiem |
Feb. 5th, 2004|06:50 pm |
domāju, precīzāk - par reālu, īstu naidu mūsdienās, vispār dzīvē.
Slāj puisis pa ceļu, dāmīte padusē, cigarete rokā un pavisam nopietni runā, ka kaut kādi TIE esot viņa ienaidnieki, tāpēc viņš negribot ar viņiem runāt.
Tad nu iedomāju, ka man nav ienaidnieku:( Vismaz nevienu nevaru nosaukt. Ir ļautiņi, kas mani ne acu galā ciest nevar. Tie dalās divās grupās:
1)nevar atzīties sev, ka patiesībā necieš savu matenei nepiemēroto galvu, tāpēc ērtības labad necieš mani. Lielākoties viņi izsauc tādu Bitīštantes smaidu;)
2) tie, kas necieš citādību kā tādu, jo to vienkārši nesaprot un nekad nesapratīs. Neviens mani nespiež ar viņiem komunicēt.
Ir cilvēki, kuri man nepatīk dažādu iemeslu dēļ, bet tas taču nenozīmē, ka es viņus nīstu. Nu, nav man ienaidnieku. Pat tie, kas man netīšām ļoti gauži nodarīja. Es viņus vairs nemīlu, es neuzticos, bet pilnīgi noteikti nenīstu.
nezinu, vai tas ir labi vai slikti?
Un vai vispār ir tāds reāls naids? Vai tāds eksistē? |
|