Neskaidra diagnoze |
Feb. 2nd, 2004|04:38 pm |
ne ta nu īsti morālās paģiras, ne - lomkas. Pie tam - neskaidras izcelsmes. Nācu no darbiņa un attapos, ka raudu. Pilsētas priekšrocība;) - nevienu pretim/garāmgājēju tas ne izbrīna, ne uztrauc. Laukos tādu greznību nevarētu atļauties. Tagad jāsavācas - tūlīt ieradīsies santehniķis spalvainais veļasmašīnu pievienot. Lai gan - varbūt tieši nav jāsavācas... Lai pažēlo;)
Kārtējais mīļais cilvēks kārtējo reizi nosauca mani par stipru. Es negribu būt stipra!!!! Es gribu atļauties raudāt, izraudāties tā, lai iznāk ārā visi tie s***, kas dvēselē sagulsnējušies. Esmu jau pieradusi tikt galā ar visu pati. Pieradusi būt atbildīgā persona par sevi, par mazumiņiem, par veļasmašīnām, logu rāmjiem, kamīniem, neesošiem mājdzīvniekiem, blablabla... Un ik pa laikam tomēr nolūztu.
Nežēlīgi gribu siltu elpu uz skausta. Absolūti bez pretenzijām uz ko vairāk. Tikai siltu elpu, bet no sirds... |
|