| par to pašu |
Apr. 7th, 2010|09:52 pm |
Ko nu tur daudz par svārkiem vai biksēm runāt - tā jau tomēr ir tikai čaula. Zeķes vai zeķubikses - tas jau ir tuvāk serdītei;)
Jau gadiem ilgi esmu rūdīta zeķu (un tikai) piekritēja (un tam nav, vismaz apzināti, sakara ar seksu utt.), bet pēc pāris pēdējā laika piedzīvojumiem man ir iestājusies uzskatu krīze.
Un tagad fakti:
1)Uzpošos kā lietišķās pasaules princese un dodos uz kaimiņskolu klausīties skolēnu ZPD lasījumus. Izkāpju no mašīnas, paeju 50m un saprotu, ka tas neglābjami notiek - gravitācija ir uzvarējusi zeķgumiju. Vispirms mēģinu kaut kā izmainīt gaitu, lai procesu palēninātu. Nepalīdz. Tad, muļķīgi smaidot, sastingstu uz vietas, lai ļautu paiet garām kādiem pieciem jaunajiem zinātniekiem, īpaši nepievēršot viņu uzmanību dīvainajam krokojumam starp zābaka augšējo un svārku apakšējo malu. Tad domās nospļaujos, paceļu brunčus un uz brīdi atrisinu problēmu. Starp citu, tas ļauj atkal braši nosoļot kādus 10 m. Kad biju sasniegusi mājīgo skolotāju garderobi, pa ceļam vienu jauku bērnu aizsūtot uz veikalu pēc zeķubiksēm, mani jau vairs nespēja satraukt kaimiņskolas kolēģu patiesi izbrīnītie skati, kad sacēlu brunčus un to zeķi vienkārši izmetu atkritumos.
2)Braucu uz darbu galvaspilsētā. Neko ļaunu nenojaušot, atstāju mašīnu stāvvietā un joņoju, jo kavējos, protams. Šoreiz esmu gudrāka, t.i., zinu, ka gaitas šķobīšana nelīdzēs. Tādēļ kritiskajos brīžos vienkārši daru, kas jādara - savelku to nelaimīgo zeķi tā, it kā tas būtu pilnīgi normāls uz Valdemāra ielas darāms darbiņš. Ceru, ka vismaz kādam no garāmgājējiem tas šķita jauks darbdienas sākums;) Man - ne pārāk, īpaši tāpēc, ka pa ceļam nebija neviena veikala, kurš kaut cik spētu palīdzēt risināt problēmu. Apstākļu spiesta iemanījos pieturēt zeķes malu caur svārkiem. Pēcpusdienā jau jutos tik komfortabli, ka pat nedevos meklēt kādu tuvējo zeķveikalu, bet "mierīgi" aizbraucu uz Alfu un nopirku lillā biezās zeķubikses. |
|