|
Jan. 17th, 2010|01:01 am |
|
Šodien gribējās tomēr slēpot gaismā, tāpēc izvēlējos disciplīnu, kurā esmu samērā kruta - kalnu slēpošanu. Kādu stundu biju pirmā lēdija uz kalna. Tad dabūju pa galvu ar pacēlāja tableti tā, ka visa smukā, baltā cepurīte asinīs. Te, protams, nav nekādi Alpi, tāpēc nevajag gaidīt medikopteru vai ko citu tamlīdz smalku. Dežuranta pie tā pacēlāja, protams, nav. Garāmbraucošs instruktors, ieraudzījis, ka man starp pirkstiem matos tek asinis (atcerieties to vietu Sniegbaltītē un septiņos rūķīšos, kur karaliene sēdēja pie loga un šuva...), ieteica, lai eju uz nomu, jo tur man palīdzēšot. Aizgāju. Lūdzu, lai kāds paskatās, kas man tur īsti ir pārsists, bet puišiem nebija laika. Patiesībā vajadzēja smieties, bet man kaut kā sanāca raudiens.. |
|