| drusciņ ironizēju |
Apr. 18th, 2007|04:06 pm |
Skolā ik pa laikam iepeld kāds inspektors, pie tā jau sākam pierast. Es pat teiktu - ja valsts maksā naudu, kaut sūdīgu, tai ir tiesības kontrolēt.
Nesen vienu tādu pārdzīvojām, sarakstīja aktus par visādām muļķībām, jo pēc būtības, redz, grūti kaut ko pārbaudīt. Vieglāk paskatīties, vai ir paraksti pareizās vietās uz 100 papīriem.
Šodien paklīda baumas, ka jāgaida cita veida inspekcija, proti, valsts kontroles pārbaude par izglītības kvalitāti. Tā runā, ka to kvalitāti nosakot pēc žurnāla ierakstu un vielas tematiskā plānojuma sapasības. Tagad ir varianti
- vispār nelikties par to visu zinis, ļaut lai uzspļauj, nomazgāties un dzīvot tālāk;
- uzrakstīt jaunu plānojumu, kurš 100% atbilst žurnāla ierakstiem, un saņemt uzslavu par kvalitatīvu darbu;
- izkarināt pie sienas kabinetā VVF parakstītos papīrus par Kronvalda prēmiju, AK parakstītos papīrus (zelta rāmī, starp citu;)) par izcilu darbu , BR parakstītos papīrus par ieguldījumu tautas nākotnē, vai kā nu tur... Tad nostāties to ēnā un mulsi smaidot teikt, piedodiet, kvalitatīvāk man nesanāk to plānu pildīt, tāpēc tas ir visai attāli līdzīgs ierakstiem žurnālā;
- atstāt to visu zeltu guļam lādēs, kur tam ar vieta, ļauties, lai uzraksta, ka es strādāju nekvalitatīvi, un tad iepazīstināt sabiedrību ar visai pretrunīgajiem manas darbības vērtējumiem;
Zinu, ka tas viss - gan Kalvīša zelta rāmji, gan Ausmas Šponas nokritizēti darba plāni, ir pupu mizas, jo svarīgi ir tikai tas, ko es pati domāju par sava darba kvalitāti, un ko par to domā mani skolēni, tomēr NEPATĪKAMI. |
|