| Stulbi, bet nedzēsīšu;) |
Sep. 28th, 2004|12:56 am |
Ko es te dīcu, ka man mīlestības trūkst...
Es bezgalīgi mīlu savus bērnus. Tā, ka gribētos viņus ietīt tādā mīlestības mākonī, dvesmā, gaismā. Tā, lai tā viņiem netraucētu dzīvot, elpot, kustēties, bet arī tā, lai to visu laiku varētu just.
Un vēl citus cilvēkus.
Un visādas lietas, piemēram, pirtī iešanu un vingrošanu. Pec tam mājās nākšanu pa naksnīgo pilsētu.
Mīlu to sajūtu, kura pārņem ik reizi, kad naktī pārrodos mājš un ieslēdzu koridorā gaismu, aizverot aiz sevis ārdurvis.
Savu murrājošo mīļumu.
Un galu galā ( vai visupirms) es mīlu arī sevi. Es zinu, ka esmu visādi laba.
Un viss man būs... |
|