| |
[Jan. 27th, 2005|01:55 pm] |
Māksla patiesi spēj uzlabot dzīvi;) Gluži sūnainā noskaņojumā atnāku šorīt uz darbu, ieeju matemātikas centrā, lai vadītu divas bezgalsmalkas konsultāciju stundas skaitļu teorijā, bet tur priekšā apgaroti jaunieši sagaida mani ar smaidu pa visu ģīmi. Kāpēc? Jau minētā plikā sieviete, izrādās, piekarināta pie sienas. Visnotaļ pamanāma, uz zofā izgūlusies, bet blakus sēž mākslinieks zelta apmetnī un zīmē.
Smalki. Smaidu šodien visu dienu, jo tik ekskluzīva gleznojuma citiem nav. Kolēģi piedāvāja pie pretējās sienas nolikt vienu stīvu daiktu, kurš pirms dažiem gadiem skolai uzdāvināts, atzīts par bērniem nerādāmu un noslēpts kaut kādā skapī... Visam savs laiks. |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2005|02:08 pm] |
|
Jau vairākas dienas , nē, pat nedēļas, jūtos baigā riebekļučene. Ja jūtos, tad jau droši vien arī esmu. Tā sajūta ir tik spēcīga, ka no nekā nevarēja rasties. Vēēēē:( |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2005|10:05 pm] |
Kaķene meklējas.
Saldus man sapņus;)
Varbūt ieņemt kādu tableti?
Vai tas uz ilgu laiku??? |
|
|