|
Jul. 30th, 2004|12:17 am |
Stulbi kaut kā - mellenes, skapīši, kanalizācijas caurules, telefona sarunas, matene, atkal mellenes, tāda it kā rosīšanās.
Mazumiņš grib zināt, ko es dāvināšu vārda dienā. Bet uz jautājumu, ko tad gribētu, atbild - Tu jau pati zini, ko tāda vecuma bērniem dāvina:) Burvīgs viņš ir, mīļš bez gala. Un svētdien vakarā mēs ejam slimnīcā, lai izmeklētu sirsniņu. Es ticu, ka būs labi. Es pat nepieļauju citas domas. Cenšos nepieļaut. Tomēr tieši šajā slimnīcā es jau reiz tiku vesta atvadīties no sava bērna reanimācijas nodaļā. Nu, tagad viņam ūsas aug:)
Kāpēc man vajag rakāties sevī visu laiku? Kāpēc pēdējā laikā neizdodas vienkārši tāpat dzīvot? Tādas kā bailes. Tikai no kā? |
|