|
Jul. 15th, 2004|10:49 pm |
Es, piemēram, mācu mākslinieku klasi, tb - dāmītes, kas paralēli beigs mākslas vidusskolu. Un visa mana programma ir vērsta uz to, lai viņām izdotos pēc iespējas nesāpīgi izlaipot cauri tiem matenes džungļiem, kas viņām ir neizbrienami. Izlaipot tā, lai ieskaiti varētu uzrakstīt sekmīgi, tā nenogriežot iespēju saņemt atestātu, un lai vakarus varētu ziedot savām skicēm un vēl kādam čalim.
Un līdzīgi rīkojas daudzi. Ne visi, protams.
Bet skolotāji nav idioti pēc definīcijas, kaut arī bieži un ļoti bieži par tādiem tiek pataisīti.
Un arī tagad es, velns viņu zina kāpēc, taisnojos par to, ko esmu darījusi un turpinu darīt visai profesionāli. Man līdz nejēgai sāp, tie stulbie, uzpūstie stereotipi! Tieši tāpēc, ka es neesmu kaut kāda funkcija. Es esmu cilvēks, kuram ik pa laikam prasa, par ko viņš strādā. Un šobrīd jau valdošais viedoklis ir tāds, ka reizēm gandrīz negribas teikt.
Un, protams, arī tie stereotipi nav radušies tukšā vietā. Protams, ir arī neprofesionāli un stulbi skolotāji. Bet ne visi. Tikai to jēdzīgo kļūst aizvien mazāk. Pasaki, Tu taču esi visai gudrs sabiedrības procesu zinātājs, kāpēc gan jēdzīgiem jauniešiem iet mācīties pedagoģiju? Lai varētu identificēties ar to pakakāt nespējīgo tantīti TV? Vai to ķērcošo dāmu, kurai jāpiezvana? |
|