amalija

Jāmācās atkal uzticēties cilvēkiem, kas reiz smagi pievīluši.   Ir baigi smagi šaubīties, raizēties, domāt par lietām, kuras praktiski nevaru ietekmēt. Un tāpēc man pašai būtu labāk, ja es spētu atkal ticēt. Pie tam pavisam it kā ikdienišķās lietās - es gribētu neraizēties par to, vai Mazumiņš staigā tīru vai netīru muti un drēbēm, pilnu vai pustukšu vēderiņu. Nemaz jau nerunājot par to, vai viņš nejūtas vientuļš un pamests, kad tēvam ir vakara riesta telefondancis. Man būtu daudz vieglāk, ja es spētu atkal akli noticēt, ka bērnus viņš mīl. Ka viņam rūp viņu vajadzības un viņš ir pietiekami apzinīgs, lai viņi būtu drošībā.

Un pagaidām man neizdodas noticēt.

Es raizējos.