amalija

Esmu apostījusi gaisu, vairāk vai mazāk sapratusi, kas ir kas, un izskatās, ka šodien ir beidzies klusēšanas un nogaidošas smaidīšanas laiks.

Nezinu kāpēc, bet līdz šim profesionālajā ziņā vienmēr esmu jutusies diezgan varena. Ne tikai klasē, bet arī procesā kopumā. Man ir kaut kādas pelēkā kardināla tieksmes , tb - nav vajadzīgs nekāds varens tituls vai formāla vara, bet es gribu reāli ietekmēt procesus, kuros esmu iesaistīta. Varbūt to vienkārši var saukt par pilsonisko apziņu? Šodien pirmoreiz atļāvos publiski oponēt valdošajam viedoklim. Precīzāk - pirmoreiz jaunajā skolā. Šķiet, ka sekmīgi. Pēc tam, pēcpusdienu pavadot pārdomās, izlēmu, ka jādodas draudzīgā karā. Man ir pārliecība. Ir arī domubiedri, kuri paši neko nepasāks, jo ir drusciņ drusciņ par kūtriem, bet atbalstīt atbalstīs. Nu ja, un vēl man ir Kosmodemjanskas dvēsele;)