|
May. 26th, 2004|05:20 pm |
Atradu to Bruņinieku/Vecpuišu taku. Vecpuiša neviena, kur nu vēl bruņinieki;)
Vesels bars mazu, diemžēl visai izlaistu bērneļu un Bitīštante, kas ik pa laikam ļoti pārliecinoši apgalvo, ka nu jau vairs nav tālu. Vispār jau izrādījās, ka tur ir visai lielais gabals, jo tad, kad pēc maniem aprēķiniem jau vajadzēja redzēties Valmieras jumtiem, parādījās uzraksts - Valmiera 10,7 km. Šķiet gan, ka tas bija mērīts līdz centram, tomēr savus daudzpadsmit jau nostaigājām. Un vienu bumbu Gaujā noslīcinājām.
Īpašs mundrums kaulos parādījās, kad aiz muguras atskanēja dziesma par Amāliju. Kaut kā personiski es to uztveru. Slikti tikai, ka tur viss beidzas ar kāzām.
Un mežs bija vienkārši pasakains - klajš, kalnains, tad atkal ar pamežu, tad pieneņu pļavas un avotiņa grava. |
|