| Vēroju cilvēkus |
May. 24th, 2004|03:13 pm |
Šeit ir laba vieta kaut vai tikai tāpēc, ka te vēl redzami īstie, vecie latviešu cilvēki. Šodien pat - sēdēju autoostas ēstuvē, gaidīju, kamēr izcepsies pica, un baudīju onkuli salātzaļā krimplēna kreklā un brūnā uzvalkā ar skujiņu. Viņš tā patiesi baudīgi ēda kartupeļu biezputru ar kotleti un mērci, piedzerdams alu no lielas krūzes. Un otrs, tāds iededzis melni brūns, nāģeni galvē, piemiedz ar aci un pasūtina alu. Un vēl viens, tāds, kas jaunībā visticamāk daudzām pāri gājis, sēdēja kaktā uz augstā ķebļa un vēroja. Viņam iespējams šī vieta liekas laba tāpēc, ka tajā apgrozās arī jaunas skuķes ādas bruncīšos.
Jā un vēl jau bija arī Bitīštantes līdziniece - tante brūnā plašķī, mati bijuši tā kārtīgi uz rullīšiem uztīti pirms braukšanas uz pilsētu. Un brilles, plastmasas rāmjos, ar solīdu tumšpelēku gumiju uz pakauša sasietas.
Bet viens jaunietis šorīt mežā, kur tūrisma sacensības superīgās notika, rūca visu ceļu, ka būtu labāk palicis mājās un televizoru skatījies, ka te ir ērces visapkārt, ka es viņam esmu apnikusi, lalala;) |
|