|
May. 17th, 2004|11:39 pm |
Pirmais īstais velobrauciens - kādi daudzpadsmit km, nosalušas ievas, kreisais pagrieziens pie Pautēniem, onkulis, kas veltīja man "Vālodzīti", stirna pie Gaujas tilta, māju sajūta, atgriežoties Valmierā, notirpis dupsis un tomēr joprojām pretīga sajūta saules pinumā. Šobrīd laikam vajag persomīgo VXu, lai no tās atbrīvotos, ar stundu uz riteņa nepietiek.
Angļu valodas vārdiņi, bļe:(
Krūzīte asaru čalim, spainis māmiņai. Zinu, ka tas ir greizi, zinu, ka tas neved pie panākumiem, bet es nezinu, kas ved, jebšu - teorijas man pietiek, bet praksē tā visa kā pret sienu atduras.
Pofigīns. Jau atkal. Un saku sev, ka nedēļu es spēju izturēt gandrīz jebko, vismaz kaut kādu stulbu pirmsatzīmju radītu spriedzi noteikti;)
Un nestāstiet, ka tie ir pokemoniski sīkumi, jo šoreiz tā nav. Es esmu cīnījusies. No tās nakts, kad mani ieveda reanimācijā, lai atvadītos, līdz šimbrīdim. Un ik pa laikam esmu spējusi sev iegalvot, ka viss būs labi, ka sliktākais ir aiz muguras. Tikai ar katru reizi skaidrāk es arī apjaušu, ka arī priekšā vēl sagaida neprognozējamas lietas. Un es zinu, ka esmu tā, kam jābūt gudrākai, mierīgākai, tā, kam jānodrošina, lai bērns nezaudētu pašvērtību galīgi. Un es esmu tā, kam ik pa laikam šķiet, ka nupat vairs vienkārši nav spēka.
Sasmējos kaut kā histēriski;)) Arī to es jau zinu, ka tas spēks atkal atradīsies;)).
Un vēl es pilnīgi noteikti zinu, ka mūsu izglītības sistēma ir slima.
Iešu gulēt cerībā, ka rīts gudrāks par vakaru.
Arlabunakti. |
|