| Atplūdi |
Apr. 27th, 2004|09:11 pm |
Rokas trīc.
Rēķināju ar vienu dāmīti, kad piezvanīja skolotāja un paziņoja, ka meituks tiek vests uz slimnīcu, jo dziedot palicis slikti. Es, kā jau neapzinīgākā vecāku daļa, uzjautāju, vai tad nepietiks, ja noliks mājās gulēt. ßet skolas māsiņa tomēr pieprasīja ārsta konsultāciju. Kad ieraudzīju, ka meituks sēž zaļš klasesbiedrenes vecāku mašīnā un nevis trīc, bet raustās un klab, tad gan bik jocīgi palika. Un tāda milzu bezspēcības sajūta + absolūtā nervu mobilizācija iestājās - tb smaids uz lūpām, miers uz āru dveš kā no jotul krāsniņas, bet pa galvu griežas lielā doma, ka esmu šajā situācijā vienīgais līdz galam rīcībspējīgais un atbildīgais personāžs.
Slimnīcas dakterīte bija visai jauka un apstiprināja manu pirmo diagnozi - tb nepaēšana pirms koncerta + izbīlis lielāks par ģīboni un sliktumu. Tā nu meituks tagad guļ. Bet man noderētu kāds mundrinājums;)
Interesanti - tā ir visiem, ka atbildīgajā brīdī ir pilnīgi vēsa galva un 100% koncentrēšanās, bet pēc tam tāda sajūta, ka spēj tikai nosēsties kaktiņā un paraudāt? |
|