amalija

Ko no tā būs mācīties?

Reizēm esmu vāja un par to nav jākaunas. Nu, jālepojas gan arī nav;)

Kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ visai daudzi cilvēki mani mīl. Ja vien tas ir īstais vārds. Un tomēr - pagājušā gada skolnieki regulāri sūta visātas mazas vēstulītes, sms utt.. Un nesen bija kaut kas ~tāds-  "Cilvēku drīkst audzināt tikai tas, kas viņu mīl..." Un saņemot es biju tā, kas sajuta, ka dzīvei ir daudz dažādu jēgu un jēdziņu.

Un šodiens bēdīgumā arī - varēja jau tie čaļi pasmīkņāt, nopriecāties, ka stunda norauta utt.. Bet nedarīja viņi tā. Patiesībā viņi bija bezgala jēdzīgi:)

Un es to rakstu ne tāpēc, lai patīksminātos. Vienkārši šadi mazi tuvības mirkļi ir tie, kas pierāda, ka neesi viens. Ka neesi lieks.

Un vispār - man būtu jākaunas pīkšķēt par vientulību. Mazumiņš cauriem vakariem brīvā ritmā un meldiņā dzied par balto māmuliņu. Piedziedot - nāk rudens apgleznot Latviju, bet necenties tā, man tā mamma visskaistākā:)