| Sen bija laiks |
Apr. 8th, 2004|10:19 pm |
man mātes tiesības atņemt;) Vismaz bērni vēmekļos līdz ausīm pa pasauli riņķī nemētātos.
Tomēr patiesībā esmu lepna, ka tiek viņi galā arī extrēmās situācijās. Pēc čaļa komentāra, ka glābjot māšuku, viņš izmantojis maisiņu, kurā bija mana parūka (skaista, gariem, melniem matiem), man bik stresiņš tomēr ieslēdzās. Pazīstot jaunieti, nebūtu jābrīnās, ja viņam neliktos svarīgi tos matus no maisiņa izņemt pirms procesa;)
Un tagad viņi ir tālu un es domāju, kāpēc man pusaudžu vecumam raksturīgās problēmas un intereses parādās tikai tagad. Varbūt tad, kad citi tās pārslimoja, es vēl biju ļoti ļoti bērns, tad, bērns būdama, it kā ielecu pieaugušo kārtā. Un tagad man vienkārši jāatkāpjas atpakaļ, lai varētu iet uz priekšu? Varbūt es tikai pārāk iespringstu uz pašanalīzi? Lālalālalā:) |
|