|
Oktobris 17., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alvils | 19:58 - Ģitāras stāsts
.
Piektdiena trīspadsmitais. Pamodos depresīvs, kā jau parasti es pamostos, tāpēc neko no ieplānotā, dienas pirmajā daļā neizdarīju, bet dienas otrā daļā devos uz lidostu, pa ceļam papusdienojot. Nafig man vajadzēja ņemt to ģitāru ar mani?! Rīgas lidostā man teica, ka par ģitāras vešanu jāmaksā papildus 25 lati (ņemot vērā to, ka man paredzēti 4 lidojumi, tas kopā būtu 100 lati (varētu būt, ka tā ģitāra maksā mazāk par 30 latiem), es par biļeti, lai transportētu sevi, samaksāju 70 latus... vai tiešām ģitāras pārvešana maksā vairāk?! Kaut kā muļķīgi). Jebkurā gadījumā kaut kādā mistiskā veidā man izdevās tikt lidmašīnā ar visu manu ģitāru, pavisam drīz nokļuvu Zviedrijā, Skavstas lidostā. Priekšā 25 stundas minētajā lidostā līdz nākošai lidmašīnai, kura mani nogādās Beļģijā. Izgāju ārā, apsēdos uz soliņa, izvilku līdzpaņemto ģitāru un nospēlēju dažas dziesmas, bet ātri palika auksti, Zviedrijā ir aukstāk, nekā pie mums. Daudz kafijas, daudz filmas noskatītas (laptopu gan šādos ceļojumos ir noderīgi ņemt sev līdz), un es raudāju, skatoties Disneja studijā uzņemtu filmu. Smieklīgi. :) Bet nu jā, priekš Disneja studijas... filma Eight Below ir tiešām laba, aizkustinoša, īpaši tiem, kas mīl dzīvnieciņus. :)
.
Sestdiena, miegs nāk ne pa jokam, ģitāru bez maksāšanas neļauj ņemt, maksāt negribu, mantu glabātuves viņiem, lošiem, arī nav (nekad nelidojies ar Ryanair! Vai, ja lidojat, neņemat līdz ģitāru!)... Apstaigāju vietējos veikaliņus un kafejnīcas lūdzot, lai paņem un patur manu ģitāru līdz pirmdienai, visi mani pasūtīja. Stulbie zviedri! Es vairs nekad neklausīšos Millencolin (joks)! :) Galu galā atradu atsaucīgus cilvēkus pie viena informācijas punkta, kas bija ar mieru paņemt manu ģitāru līdz pirmdienas vakaram. Viņi sākuma piekrita, pēc tam sāka domāt, vai tik man nav kaut kas aiz ādas un vēlējās pārbaudīt, vai ģitārā nav bumba. Es gandrīz sāku vārtīties pa zemi no smiekliem, bet viņi tā arī tomēr nepārbaudīja, redzot, ka šī viņu baža mani uzjautrina. Tāluk atstāju ģitāru SKAvstas lidostā un devos uz Beļģiju.
.
Beļģijā mani sagaidīja lidostā Kevins ar savu mammu, kas mūs nogādāja līdz pilsētai, kur dzīvo Dai-Līna. Tur arī bija tusiņš jau tai pašā sestdienas vakarā. Satiku arī Tīnu un Esmu. Bija jautri, neskatoties uz nogurumu un miegu. Mēs pat vēl pavisam vēlu naktī nolēmām skatīties filmu „Black Cat, white cat”, orģināllvalodā (Horvātiski) ar subtitriem Flāmiski. Hehe :D Bet par cik es to filmu jau divas reizes esmu redzējis, man bija tāpat skaidrs, kas tur notiek un tā... :)
.
Svētdienas rīts. Duša, brokastis, cigarete, dodamies uz Briseli, kur satikām Matju (viņš studē tūrismu, un īstenībā tas bija ļoti manāms mūsu ekskursijā pa Briseli, viņš mūs vadāja apkārt kā piedrāztus tūristus, kas neko nerubī un stāstīja par visu, kas tur ir, vedot mūs no viena objekta uz otru). „Fallow the leader”, mēs laiku pa laikam teicām, ierēcot par Matju, bet bija jautri. Un tad sākās joki par to, ka Matju pazīst Beļģijas karali, viņš pat pamanījās parādīt viņa telfona numuru savā telefongrāmatā, kur viņš bija saglabāts kā King Albert. Tad nu, lai pierādītu, ka viņš viņu tiešām pazīst, Matju viņam arī zanīja, un Dai-Līnai ar Kevinu sākās smieklu plazmas, kad Matju sāka ar atbildētāju runāt flāmiski, visiem taču ir zināms, ka karalis Alberts runā franciski. :) Vēlāk Matjū zvanīja arī Beļģijas premjerministram un „nezināmam karavīram”, kura pieminekli mēs aplūkojām. Atvadījāmies no Kevina, nedaudz vēlāk no Matju, un devāmies atpakaļ uz Dai-Līnas pilsētu, kur Dai-Līnas mammas pagatavotās vakariņas bija nereāli garšīgas (un visnotaļ asas, par ko es vēl vairāk iefanoju), divi ali un došanās uz Luvjānu, pilsētu, kur Dai-Līna studē.
.
Pirmdienas rīts, Dai-Līna dodas uz skolu, es viņas miteklī ieeju dušā, izdzeru glāzi kolas un dodos uz pilsētu. Luvjānas makdonaldā ne tikai pārdod alu, bet arī drīkst smēķēt. Tas taču ir McDonalds! Bāc! Nu gan beļģi dod! Tur arī pavadīju pāris stundas, ēdot, čekojot un šo to rakstot savā laptopā, klausoties Running Wild un Five Iron Frenzy. :) Divos bija sarunāts pie Sv.Pētera baznīcas satikt Dai-Līnu. Par laimi Luvjānas apkārtni un to, kur atrast minēto baznīcu, biju iegaumējis no manas iepriekšējās vizītes šeit trīs nedēļas atpakaļ.
.
Kad satiku Dai-Līnu, likās, ka viņa ir nedaudz nogurusi no manis jau (kas nebūtu necik pārsteidzoši, ņemot vērā to, ka divas dienas jau viņa pavadīja ar mani kopā, lai gan, es viņai nekas neesmu, mēs esam draugi, pat ne labākie draugi, vienkārši draugi), vai arī viņa pārāk stresoja par skolu, jebkurā gadījumā, viņa nebija tāda kā parasti... Paēdām pusdienas. Apsēdāmies parkā. Briselē joprojām silts, saulīte spīdēja, mēs gulējām zālē un runājām visādus sviestus, tiešām pilnīgi par neko, bet vienu brīdi pat kļuva pavisam jautri, tad atnāca Konrāds, palika pavisam jautri. Tā lēnām virzījāmies uz vilciena staciju, kur es iekāpu vilcienā pēc atvadīšanās no Konrāda un Dai-Līnas, nācās divreiz pārsēsties, vienreiz uz citu vilcienu, pēc tam uz autobusu, bet jau pēc nepilnām divām stundām biju Šarleruā Raienera lidostā, par cik biju jau atkal ļoti izsalcis, tad tur šo to iekodu pirms kāpšanas lidmašīnā.
.
Atkal Skavstas lodosta (Zviedrijā). Šoreiz te nav jāpavada 25 stundas, bet tikai 18. :) Ģitāra bija pazudusi... Tai punktā tās vairs nebija. Pēkšņi man palika viņas žēl. Un turklāt es atcerējos, ka tā nemaz nav mana, un jau sāku domāt, ko man teikt tās īpašniecei... Nav jau tā ģitāra nekāda baigi super labā, un tās vērtība nav nekāda lielā, bet tomēr... Ja tā tiek tā vienkārši atstāta kaut kādā Zviedrijas lidostā un rezultātā nozaudēta... Tā nu es notusējos lidostā visu nakti, nākošo rītu līdz pusdienas laikam un pēkšņi redzu apsargu nākam ar ģitāru rokā. Tā taču manējā! Tieši tā arī es viņam teicu, pienācis klāt, ka tā ģitāra, ko viņš nes laikam ir mana. Viņš man prasa, kā es varu pierādīt, ka tā ir mana. :) Es saku, kabatiņā ir lapas ar lirikiem (laigan tas varētu būt katram ģitāristam viņa ģitāras čeholā), bet ar to tomēr pietika, viņš apskatījās, ka liriki ir, un ģitāru atdeva. Pēc šiem notikumiem ģitāra vairs nav tā pati, viņai tagad ir savs stāsts, tagad tā ir kļuvusi īpaša, un es pat nolēmu nečakarēties un samaksāt prasīto bagāžas naudu par to, lai to nogādātu uz Rīgu, ko arī izdarīju. :)
.
|
Reply
|
|
|