|
Septembris 20., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) alvils | 00:07 - Brisele. Ja nav nu galīgi nekā cita, ko darīt, var izlasīt! :)
Vēls sestdienas vakars. Es zinu, ka nākošā rītā agri jāceļas, lai dotos uz lidostu, lidmašīna izlido septiņos, tas nozīmē, ka Mucenieki jāpamet ļoti agri... Bet tik un tā es nolēmu vēl pirms miega noskatīties kādu filmu, šoreiz tā bija Inside Man. Bankas laupīšana. He he :)
Svētdienas rīts. Pulkstenis uzlikts uz 5:10, bet es pamodos 4:40, paraudzījos pulkstenī un nodomāju, ka varu vēl pusstundu pagulēt, kad pēkšņi prātā (ir pilns prāts, jo saka taču – tas tur ir pie pilna prāta, vai otrādi – nav pie pilna prāta, un ir arī tātad noteikti tukšs prāts, un pilnprāts ir kaut kas līdzīgs pilnpienam (tāds ir?), bet nu jā, manā prātā, lai kāds arī tas būtu vai nebūtu (man nav prāta?)) ienāca satraucoša doma: „kādā sakarā es esmu nolēmis celties piecos desmit, ja lidostā jābūt jau sešos?!” Tā nu, es, negaidīdams pulksteņa zvanu, izrausos no gultas un devos uz dušu, kurā, kā izrādījās nebija siltā ūdens, tāpēc nomazgāties tomēr nenomazgājos, tikai noskuvos un iztīrīju zobus. Debīli, ka sapratu (nejau, ka sapratu, bet tas, ka bija noticis, tas, ko sapratu), ka esmu galīgi slims. Nenormāls kepus un iesnas...
.
Brisele, ietinusies mākoņu segā, bet silta. Pavisam citādāks noskaņojums un skats uz šo pilsētu šoreiz. Iekāpu jau labi pazīstamajā 11.autobusā un devos uz savu viesnīcu, kas atradās vietā, ko es ļoti labi pazīstu, Šumanplacī, tur, kur Eiropas Komisija, uz tās pašas ielas es jau biju bijis citā viesnīcā gandrīz gadu atpakaļ. Pārsteidzoši bija tas, ka sakarā ar kaut kādiem „velo” (!) svētkiem, Briselē šai svētdienā bija aizliegts pārvietoties ar automašīnām, varēja braukt tikai ar velosipēdiem vai sabiedrisko transportu, kas šai sakarā visas dienas garumā – bija bez maksas. Kruta! :) Novietoju savas somas bagāžas istabā un devos uz pilsētu, lai kaut kā aizpildītu laiku līdz diviem, kad bija sarunāts satikties ar Dai-Līnu un kad drīkstēja reģistrēties viesnīcā. Pilsētā nereāli daudz dažādu jautru aktivitāšu. Pie Monake Piss (čurājošais puisītis, kas šoreiz čurāja ārā jaunvīnu, no kura arī man vienu glāzi izdevās dabūt un nogaršot) dūdu (nejau meiteņu, bet mūzikas instrumentu) orķestris no Austrijas izpildīja nenormāli skaistas kompozīcijas, un tur basbungas vīriņš bija nereāli smieklīgs. Iegāju arī baznīcā (kā nekā – svētdiena!), katoļu mese kā jau katoļu mese, bet smieklīgi bija tas, ka tā notika abās nacionālajās valodās, gandrīz visa mese bija franciski, bet vienu brīdi pie mikrofona piegāja kāda sieviete un stāstīja runu (vai sprediķi) lāmiski (dutch). Nu jā, tā pulkstenis jau drīz pietuvojās diviem, kad es iegriezos viesnīcā, piereģistrējos, nomazgājos, izgāju ārā, un tieši nāca Dai-Līna, kā sarunāts. Viņa bija satraukusies par to, ka Kevinu nav izdevies satikt, jo itkā ir bijis sarunāts divos Šūmanplača vilciena stacijā, bet Kevins nav rādījies. Tad nu, es parādīju Dai-Līnai savu istabu viesnīcā, viņa izlēkājās pa gultu, un mēs gājām meklēt Kevinu. Veiksmīgi mēs viņu atradām, tikai viņš bija iegrābies kaut kādos sūdos un viņa rokas bija pilnīgi melnas, tas bija smieklīgi.
.
Vakars tika pavadīts Aalstē, kur dzīvo Kevins, viņa mājās. Viņam ir nenormāli daudz mūzikas instrumentu, lielākā daļa no tiem tika arī spēlēti. Vissmieklīgākais bija spēlēt četratā vienu stulbu melodiju uz klavierēm AR KULAKIEM. :D Kartupeļi frī parkā, arī karuseļi un šūpoles. Tīna ar Dai-Līnu nekad nebeidz smieties (par visu). Kevina māsa ir Kevina dubultnieks, tikai nedaudz resnāks.
Pirmdiena. Darba grupas sanāksme. Smieklīga. Nekomentēšu, konfidenciāla informācija. :)
Divos dodos uz Levjonu, kur Dai-Līna studē, tur mēs sarunājām satikties. Tur kruts parks un nenormāli jautra Sv.Pētera baznīca. Arī baznīcas viesu grāmatā ierakstīju savus komentārus par to, kas tur ir jautrs un smieklīgs (latviski, protams), kā arī sveicienus no Latvijas reformātu baznīcas. Krogu reids kopā ar Dai-Līnas skolas biedru Konrādu un Dai-Līnu. Krogu reidu (lielākā – pilnā mērā) atkārtosim oktobrī kopā ar Kevinu, Tīnu, Esmu, Konrādu, Konrāda vēl vienu draugu un Dai-Līnu. Un jā, „Stella Artois”, ko ražo tieši Luvjānā, ir daudz garšīgāks par „Jupiler”, kas ir viens no populārākajiem beļģu aliem vispār.
Iekāpjam autobusā un dodamies uz Dai-Līnas pilsētu Groanendāli. Viņai ir jauka māja ar superīgu dārzu, jauka ģimene, tiešām ļoti jauka. Ar viņas mammu pārāk daudz nesanāca pakomunicēt, tikai iepazīties, jo viņa devās prom, bet ar abām māsām un tēvu kopā pavakariņojām, bija jautri. Un Dai-Līnas jaunākā māsa nedaudz prot krievu valodu. Bet savukārt vecākā māsa, kad es ierados, nevis teica: „mani sauc...”, bet gan: „I know You’re Alvils”. Tas bija sweet. :)
Pēc vakariņām devāmies uz vietējās pilsētiņas svinībām, tur autobuss bez maksas, jo tas ir bagātnieku ciemats un tā, bet autobusā iedod biļeti, uz kuras uzrakstīts „cena: 0.00 Eiro”. Rēcīgi. :) Vēl alus „Jupiler”, cita nebija. Salūts (īstenībā diezgan liels un ilgs – kā nekā tas esot bagātnieku ciemats, tur katru jauno iedzīvotāju, kas pārceļas uz turieni dzīvot, ciemata vadība ielūdz uz vakariņām tā saucamajā „pagastmājā” vai varbūt „domē”, es taču nezinu, ko tas jocīgais franču vārds, ko man teica, nozīmē, angliskais tulkojums man netika piedāvāts) Pasaiga pa parku, pīles, zosis. Saplēsts (izrādījās, ka tomēr nav vis) divritenis, atvadas... Vilciens atpakaļ uz Briseli, vēl alus, filma „Ask the dust”, cigarete ar karstu pienu, miegs.
.
Otrdienas rīts. Kārtīgas brokastis, pastaiga pa Briseles centru lietū. Ķiršu alus. Šokolāde. Lidosta, pēdējo reizi satieku Dai-Līnu, tikai uz stundu, bet nu jā, tā stunda pagāja tik ātri, itkā būtu pagājušas desmit (kā maksimums) minūtes... Atkal atvadas. Pazaudēju viņas vēstuli, ko man lika izlasīt lidmašīnā. Debīli. Bet nu neko...
.
Es sapratu, ka Dai-Līna nav priekš manis... Nē, nevis viņa nav priekš manis, bet es neesmu priekš viņas. (iespējams, ka vēstulē, ko viņa uzrakstīja un kuru es pazaudēju, viņa teica kaut ko apmēram tieši to pašu...) Es neesmu tas, kas viņai ir vajadzīgs, pilnīgi noteikti... Tāpēc atkal jādzied jau pirms gada sacerētā dziesma: „I know it’s time (to work on) forgeting. I know exactly why – You said Your final goodbye in my ears and in my mind... I’m waving You goodbye not usual, but eternal. I’m waving but still hope that may be You will call. I’m waving and scream: „why did You make this wall? I’m waving You goodbye, it’s sad, and that’s all...” Un man sķiet, ka īstenībā viņai vispār neviens nav vajadzīgs. Viņai ir labi tā, kā ir. Un viņai ir superīga ģimene, ko, protams, arī viņa pati ļoti mīl. Un jā... Šīs trīs dienas tāpat bija ļoti krutas. Cerams, ka oktobrī, kad došos atkal ciemos pie viņas, būs vismaz tikpat kruta. :) Neskatoties uz to, ka es pie Dai-Līnas braukšu tikai kā draugs un tikai kā pie drauga... Ar šiem beļģiem ir kruta tāpat. Pat, ja es nesatiktu Dai-Līnu (laigan šoreiz tas nebūs iespējams, jo es palikšu viņas mājā), tāpat būtu kruta – ar Kevinu, Esmu un Tīnu.
.
Un kāpēc es VIENMĒR iemīlos nepareizajās meitenēs? Kāpēc tas vienmēr vairāk vai mazāk ir vienpusēji... Nekad vēl man nav bijusi 100% abpusēja mīlestība. Nekad...
.
Un es ilgojos pēc Guerilla Habits un En El Two aktivitātēm tepat Latvijā. :)
.
|
Reply
|
|
|