es jau visu laiku domāju par to,ka varbūt paliks vieglāk, ja uzrakstīšu.
bet tad, kad tas ir jādara, tad es nespēju atrast pareizos vārdus.
skolas laikā rakstīju referātus, esejas uz 10mitniekiem, bet tur bija visam sava kārtība:
ievads, iztirzājums, nobeigums. tas saturēja visu rāmī. es zināju par ko rakstīt. vēl atlika pieminēt- pēc autora viedokļa...
kā lai es sakopoju visu 3 paragrāfos?
manai grāmatai pat nav nosaukuma, bet ir varen labs tēls no kura ir potenciāls iespiest vairāk kā 1 grāmatu.
lasot "varen labs" pievieno ironiju- tā ar izteiksmi.
izcilam varonim pietiek ar vienu grāmatu, vienu varoņdarbu, vienu kalnu, kurā uzrāpties, un vienu teikumu,ko visi citēs ..
šis pat nav tas,ko gribu teikt. lūk, tik ļoti nespēju sakopot domas.
autors vēlas kliegt, dusmoties, plosīties, raudāt, priecāties un mīlēt vienlaicīgi.
vēl grāmatās ir tie brīži, kuros šķiet, ka visi citi tēli ir sazvērējušies un nostājušie pret varoni. nu zin, kad neredz to gaismu tur galā.
sajūta kā nostāties grimstošās smiltīs... lai vai kā tu gribi izrauties, pielikt pūles un ar spēku sevi izvilkt- tu apzinies tik vienu -
jo vairāk trako,jo dziļāk kritīsi... varbūt risinājums ir ievilkt elpu un izslīdēt cauri? varbūt kāds tomēr atsauksies,ja kliegsi?
iespiests smilšu cietoksnī, bet ārā saulīte silda un laiciņš tik labs. tu jūti, kā smaržo laimīgas beigas un cerība ir.
bet problēma ir tā, ka šis nav stāsts par varoni un iespējams nekad nav bijis.
***
vai tiešām tās ir manas iedomas un tas viss ir tikai sakritības?
sajūta ir kā atkritējam, nūģim no amerikāņu filmām. lai vai kā tu censtos izdarīt labāk..tam nav jēgas.
par tevi smejas jo tu esi par naivu, par tizlu, par savādu.
nezināmu iemeslu dēļ lietas, vietas nesaslēdzas. bet tu taču tā gribi iederēties.
tu sēdi viens pie sava pusdienu galda.
tev sejā smaida- aiz muguras izsmej.
***
kāda jēga?
vai vienmēr tieku pārprasta un novertēta tikai izskata dēļ?
vai zini, cik briesmīga ir sajūta,kad tevī ir tik daudz, ko dot.
es nometīšu savu spīguļus, kas no manis paliks?
***
es nekustēšos, lai negrimtu.
***
šeit komentāriem nav vietas. es neesmu bezcerībā. es jūtu kā smaržo laimīgas beigas un cerība ir.
bet ir tik grūti nekustēties.saglabāt mieru. ļauties un izslīdēt cauri neskartai.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |